Pirms neilga laika uzzināju, ka jūnija vidū Jūrmalā, Jomas ielā, ieradīšoties vairāki desmiti retro automašīnu. Ātri pameklējot internetā pieejamo informāciju, uzzināju vien to, ka tāds pasākums nenotiek pirmo reizi un ieradīšoties Amerikas retro automašīnas. Intriģējošs notikums, kuru nolēmu apmeklēt.
Zinot, ka Majoros vasarā grūti atrast brīvu vietu automašīnas novietošanai, ierados kādu stundu agrāk par paziņoto pasākuma sākuma laiku. Tavu brīnumu! Mazajā stāvvietā pie Jomas ielas bija brīvas pat divas vietas. Man pietika ar vienu.
Nesteidzīgi nostaigāju pa Jomas ielu līdz tās otram galam – ne mazāko pazīmju par to, ka te varētu būt tāds notikums. Nesteidzīgi gājēji, pie kafejnīcu un restorānu galdiņiem vien daži cilvēki. Un daudz franču valodas visapkārt.
Jau sāku domāt, vai nav pārcelta pasākuma vieta vai laiks. Pat internetā ieskatījos – viss pareizi. Acīm redzot automašīnu ierašanos kavē remontdarbi uz Jūrmalas šosejas. Ieraudzīju vienu policistu un gāju tā virzienā. Gāju pietiekami ātri, lai dzirdētu viņa atbildi citam vīrietim uz mani interesējošo jautājumu – pasākums notiks un automašīnas stāvēs uz Jomas ielas.
Izņēmu no somas fotoaparātu un tūdaļ pat jau sadzirdēju skaļu „En, en, en, ennnnnnn” no motocikla izpūtēja. Turpat aiz tā ielu krustojumā parādījās arī pirmā retro automašīna. Pirms nogriešanās uz Jomas ielu tā piebremzēja un veikli pašvaldības darbinieki (es tā domāju) braucējam pasniedza papīra maisiņu ar Jūrmalas simboliku. Tāda dāvana tika ikvienam braucējam. Tā nu tie ripoja viens aiz otra – Oldsmobile, Mercury, Buick, Pontiac, Ford, Volvo … un vēl daudzi citi, kurus varētu atpazīt vien pēc emblēmām auto priekšgalā.
Pa to laiku ielas malā sastājās aizvien vairāk skatītāju. Tie centās savos telefonos un fotoaparātos noķert katru interesantāko automašīnu. Savukārt mašīnās sēdošie ar interesi raudzījās apkārt un skatītājiem, namiem un … veikalu skatlogiem. No vienas automašīnas pat atskanēja sievietes sauciens, lai aptur automašīnu, jo vienā no skatlogiem pamanījusi intriģējošu kleitu.
Bija redzams, ka brauciena dalībnieki izbauda pasākumu. Daudz smaidu, skaļa un dažāda mūzika no papildus uzstādītajiem skaļruņiem, gandrīz katram rokā pa koši krāsainai skārdenei. Vairāki mašīnās sēdošie likās tik stipri saguruši, ka nez vai apjauš, kur, kurā valstī atrodas. Vienu tādu vēlāk arī redzēju sēdus guļam automašīnā.
Automašīnas izvietojās uz Jomas ielas un varēja sākties pasākuma otrā daļa – nesteidzīgi apstaigāt un ciešāk apskatīt kādu auto, kurš vairāk acīs iekritis. Un arī novērtēt ieguldītās pūles automašīnas atjaunošanā un uzturēšanā. Lielākā daļa šo retro amerikāņu automašīnu atjaunotas ar lielu rūpību – spīd un laistās metāliskās daļas – pamperi un dekoratīvie elementi. Bet virsbūves tā nopulētas, ka tajās atspoguļojās debesis un dažos skatu leņķos pat grūti uzreiz pateikt, kāda ir auto krāsa.
Man īpaši patika kāda automašīna – gaisā olīvkrāsā ar tādām kā ziedu vinjetēm gar sāniem. Tāda tīra, sterila, man likās. Un zem paceltā motora pārsega tikpat tīrs un sterils motors. Auto gluži kā dāmu rotaļlieta nelieliem iepirkšanās izbraucieniem.
Kamēr skatītāji pārvietojās starp automašīnām, tās fotografēja un fotografējās paši uz šo skaisto automašīnu fona, pasākumu dalībnieki kā spēcīgs vilnis aizpildīja vietas ielas malās esošajās kafejnīcu un restorānu terasēs. Lai tomēr paša auto būtu visu laiku acu priekšā. Tomēr daži tā arī palika pie savas automašīnas, palaikam ar roku notraušot kādu mikro putekli no spīdīgās virsbūves.
Manu uzmanību pievērsa ne vis kāds košs auto, bet pavisam vienkāršs kabriolets. Visu salonā darbināja ar vienkāršiem kloķīšiem. Uzrunāju tam blakus stāvošo sirmo kungu un viņš ļoti labprāt sāka stāstīt par savu auto. Ražots 1968.gadā. Zviedrijā viņš esot pirmais īpašnieks. Auto vēl saglabājusies oriģinālā krāsa (tumši sarkanā – jau palikusi matēta). Esot tikai nomainījis motoru, uz mazāku, jo oriģinālais bijis ar ļoti lielu apetīti. Motors tumši zilā krāsā, kā īpašnieks pats smēja – kā krievu traktoram Belaruss.
Viņš neslēpa, ka auto atjaunošana un kopšana prasa laiku un naudu. Daudz detaļu nekur vairs nevar nopirkt un tās izgatavo Amerikā pēc pasūtījuma, kas to vēl sadārdzina. Bet viņš bija optimists – ieguldījums šajā automašīnā esot laba investīcija nākotnē, drošāka, nekā naudu glabāt bankā. Tā viņš arī teica – pēc dažiem gadiem došoties pensijā, pārdošot šo automašīnu un ļoti labi nopelnīšot – būs līdzekļi pensionāra dzīvei.
Vispār uz kuģa no Zviedrijas uz Rīgu esot bijušas kādas 200 automašīnas, bet viņš neesot pārliecināts, ka visas no tām atbraukušas līdz Jūrmalai. Vakarā viņi atgriežas Zviedrijā.
Lai man piedod tie, kuri no manis gaidīja kādas tehniskas detaļas, auto marku uzskaitījumu vai ko tamlīdzīgu. Braucu skatīties šo Amerikas retro auto pasākumu lai pats redzētu tādu vērtību klātienē, redzētu pasākuma dalībniekus, kuri izbauda sava darba rezultātu. Un vienkārši lai interesanti pavadītu šo vasaras dienu.
Liels paldies cilvēkam, kurš man pastāstīja ar šo plānoto Amerikas retro auto pasākumu. Lielāka pasākuma fotogalerija manā FACEBOOK lapā:
Visits: 104
