Svētdiena. Rīga. Apmācies. Krīt pa retai lietus pilei. Ielā tikai dažas braucošas automašīnas. Pēc pāris stundu prombūtnes atgriežos pie sava auto, kas novietots stāvēšanai ielas malā. Ievēroju, ka aiz tā viena tukša vieta.
Iesēžos pie stūres un skatos, ka pa ielu atpakaļgaitā traucās dzeltenas krāsas taksometrs. Nez kur tam tā jāsteidzas, vēl nodomāju. Tamdēļ jo lielāks pārsteigums, kad taksometrs apstājas blakus manam auto. Tā vadītājs atver sānu logu un rāda ar žestiem, lai es arī daru to pašu. Tā kā tikko vien iesēdos un pat atslēgu neesmu paguvis ielikt savā vietā, tad atveru sava auto durvis.
Redzi to brūngano Audi tālāk uz ielas? – saka taksometra šoferis, Tā vadītājs mēģināja noparkoties tev aiz muguras, bet nekas nesanāca. Bet salauza Tava auto spoguli. To pateicis, taksometra vadītājs aizbrauca savās gaitās.
Tikai tagad redzu, ka mana auto kreisās puses spogulis ieņēmis pavisam nedabisku pozu … pieglaudies auto virsbūvei virzienā uz priekšu.
Pirmais skatiens, vai spoguļa stikls ir vesels. Vesels. Spoguļa korpuss izskatās visai stipri samocīts. Tomēr zinot spoguļu konstrukciju, matus no galvas neplēšu. Ar jūtamu piepūli spoguļa korpusu atloku savā vietā attiecībā pret auto durvīm. Uzspiežu ar pirkstiem uz spoguļa stiklu un dzirdu, kā tas ielec savā vietā. Pārbaudu, vai darbojas stikla distances elektriskā regulēšana. Darbojas.
Tā darbojoties ap spoguli pamanu, ka pa ielas braucamo daļu manā virzienā nāk kāda sieviete garā, brūnganā mētelī. Viņa skatās tieši uz mani, sejā samulsis smaids bet rokā tur biezu un lielu naudas-dokumentu maku.
Pienākusi klāt viņa saka – es tā biju, kas salauza jūsu automašīnas spoguli. Viņas samulsums kļūst vēl lielāks, kad redz, ka spogulis gandrīz vai savā vietā. Ar roku uzspiežu no augšpuses un spoguļa korpuss ar skaļu klakšķi ielec tur, kur tam jābūt. Un nekas nav salauzts? – viņa pārsteigti vaicā.
Es gribēju noparkoties šajā brīvajā vietā, bet neizdevās. Un tad izdomāju, ka parkošos tā, kā mani mācīja autoskolā – atpakaļgaitā. Bet redziet nu, kas no tā visa man iznāca, – viņa stāsta.
Tā gadās, – atbildu. Novēlam savstarpēji patīkamu dienu un viņa dodas pie savas automašīnas ielas pretējā pusē nedaudz tālāk. Tagad atceros, ka nākot pa ielu šo auto jau biju ievērojis – kā tā lēnām un uzkrītoši prātīgi mēģina iegrozīties stāvēšanai trijās brīvajās vietās.
Apstaigāju vēlreiz savu auto un to cieši nopētu – ja spogulis tā sagrozīts, tad liela iespēja ka kaut kur citur uz virsbūves varētu būt vēl kāda skramba. To nesaskatu. Tas labi.
Tagad vien atliek minēt, kā tur bijis tajā autoskolā ar parkošanās apguvi – vai nu instruktoram pietrūkusi pacietība, vai arī šai sievietei vienkārši nav lemts apgūt auto parkošanos atpakaļgaitā. Kas zina.
Visits: 83
