Beidzot nolēmu īstenot vienu no daudziem sīkiem mērķiem – atrast dabā vietu, kur sākas Kurzemes lielākā upe Venta. Jau iepriekš biju izpētījis kartē, ka Ventas izteka varētu būt ne pārāk tālu no Lietuvas pilsētas Šauļiem (Siauliai). Vēl tikai jāatrod daži precīzāki orientieri un laiks doties ceļā.
Neatkarīgi no tā, no kuras puses tiek braukts, vispirms jāatrod auto ceļš Siauliai – Užventis – Varniai. Mani gan nedaudz mulsina ceļu numerācija Lietuvā. Piemēram, šim pašam ceļam, no Šauļiem līdz Užventis ir numurs 159, bet no Užventis uz Varniai – numurs 223, kaut arī praktiski nekur nav jānogriežas. Kāds cits būtisks pieturas punkts, lai atrastu Ventas izteku – tā atrodas netālu no minētā ceļa Nr. 223 apmēram 60 km attālumā no Šauļiem.
Tātad – braucu pa ceļu Nr.223 virzienā no Užventis uz Varniai. Ceļa kreisajā pusē pēc apmēram 8 -9 km norāde uz apdzīvotu vietu Veniai. Tai pabraucu garām, paļāvos uz savu naivumu un patriotismu – ka kaut kur būs norāde par pirmo tiltu pār Ventas upi. Nekā. Apmēram 10 km no Užventis ir norāde par administratīvo robežu – tātad jau esmu Ventai pabraucis garām – vai arī pāri. Apgriežu automašīnu un lēnām braucu atpakaļ, ar acīm meklējot ielejas zemāko punktu. Atrodu. Ceļa vienā pusē pa robežu ar krūmāju un aramzemi var saskatīt šauru ūdens tērcīti, kurai bez problēmām varētu pārkāpt pāri, ja gribētu saslapināt kurpes. Ceļa otrā pusē straumīte līkumo starp retiem krūmiem pāri slapjam, aizaugušam lauka stūrim. Nav nekāda tilta. Šajā vietā, kuru Venta izskrien par ceļa apakšu caur pavisam tievu betona caurteku, abās ceļa pusēs ciešāk kopā novietoti atstarojošie stabiņi. Viss. Uztaisu sava auto foto uz ceļa virs Ventas.
Meklēšu vietu, no kuras pavisam droši vajadzētu sākties Ventai – mazu ezeriņu – Veņu ezeru. No nosacīti pirmā tiltiņa (caurtekas) pār Ventu jābrauc apmēram 800 metru atpakaļ Šauļu virzienā, kur no kreisās puses piekļaujas visai šaurs, necils grants ceļš. Pa to jānolīkumo apmēram 1 – 1,2 km līdz pa kreisi no ceļa pāri pļavai (ganībām?) var redzēt nelielu ezeriņu. Pēc Vikipēdijas teiktā, tam vajadzētu būt Veņus ezeram, no kura iztek Venta.
Pāri laukam pieeju pie ezeriņa. Vieta, kur būtu Ventas izteka, likās privāta teritorija, tādēļ turp nedodos. Bet ezeriņa pretējā pusē redzu ietekam mazu, dzidru strautiņu no tuvējo māju puses. Varbūt Venta sākas pavisam citur, mazā strautiņa sākumgalā aiz mājām, bet ne no Vikipēdijā pieminētā ezeriņa? Tā māja pie strautiņa liekas nedaudz dīvaina – izskatās, ka celta no lielākiem baltiem ķieģeļiem, starp kuriem novilktas tumšākas līnijas. Sētā dažādas pašdarinātas dzīvnieku figūras. Starp tām grozās saimniece, tamdēļ roka neceļas redzamo tā tieši fotografēt. Uz saimniecības ēkas jumta viena gala – stārķis, bet uz otra – padomju laika atmiņa – lidmašīna, ar kādu apstrādāja laukus no gaisa.
Uzskatu, ka Ventas sākums ir atrasts. Tomēr vēl gribu redzēt nepārprotami pirmo tiltu pār Ventu. Izbraucu atpakaļ uz asfaltēto ceļu un braucu atpakaļ līdz vietai, kur nogriežas grants ceļš uz Veniai. Pabraucu garām ciemam un pēc dažiem simtiem metru šaurais ceļš sāk strauji nolaisties dziļā ielejā. Izskatās, ka ceļš nesen greiderēts – nogāzē uz ceļa biezā kārtā ūdens un dubļu maisījums. Mirkli māc šaubas – tas būtu pilns piedzīvojums – latvietim iestigt dubļainā lauku ceļā kaut kur Lietuvas ielejā. Tomēr laižos vien lejup.
Pēc kāda puskilometra arī atradu meklēto – skaidri saskatāmu tiltu pār Ventu. Vēlreiz kartē pārbaudu, vai neesmu kļūdījies. Citas upes tuvumā nav. Vizuāli jau nekā īpaša. Liela diametra betona caurteka. Pati upe abos virzienos atgādina taisnu grāvi ar retiem krūmiem krastos.
Aplūkoju karti atkal. Aiz muguras stāvais un dubļainais ielejas krasts. Priekšā vairāki kilometri nezināma lauku ceļa, kas pēc skata vairāk atgādina govju ganību ceļu Latvijas laukos. Dēļ dubļiem un bedrēm nekur „paskriet” nevaru. Tādēļ izvēlos citu iespēju – nesteidzīgi baudīt dabas ainavas – diezgan stāvus paugurus, apstrādātus laukus, ganības un nelielus ezeriņus ieplakās.
Ceļš nonāk līdz Ventas ielejas nogāzei, laiks „rāpties laukā”. Ja reiz tik tālu esmu sekmīgi ticis, nolemju nebraukt par normālu grants ceļu, bet paskatīties, kā dzīvo cilvēki nelielā ciematā Kolainiai. Izvēlētais ceļš ir vēl šaurāks, vijas garām baznīcai un visai trūcīga skata mājiņām. No auto riteņu apakšas šķīst ūdens un māli, bet auto stūrgalvīgi lien kalnā. Ar savu parādīšanos laikam pārsteidzu vietējos, kuri sanākuši sakopt baznīcas apkārtni ceļa malā. Nez vai viņi pamana, ka braucējs nav vietējais, toties pavisam droši zina, ka pa to ceļu sen neviens cits nebija braucis.
Beidzot zem riteņiem atkal „normāls” asfalts. Pēc pāris nobrauktiem kilometriem Šauļu virzienā pavisam oficiāla norāde pie tilta – upe Venta. Vēl apmēram 3 km ceļa un iebraucu pilsētiņā Užventis. Tajā ir vismaz trīs tilti pār Ventu. Ja ir vēlēšanās „izlocīt kājas” Ventas krastos, var pastaigāties pa koka dēļu takām gar dzirnavu ezera krastiem vai arī nokāpt pie upes aizsprosta otrā pusē. Vents straume līkumo starp kokiem un mazām saliņām. Arī te koka pastaigu takas un soliņi pašā upes krastā. Sēdies un šūpo kājas pār Ventas ūdeņiem.
Mans nākošais mērķis ir aplūkot, kāda izskatās Venta pie pilsētas Kuršenai. Bet, kā par nelaimi, ceļa norāde saka, ka taisnais ceļš no Užventis uz Kuršenai slēgts. Apbraukšana gar Šauļiem. Ievērojams līkums. Tomēr, tākā diena paredzēta ekskursijai – samierinos un braucot baudu saulaino (bet ļoti vējaino) aprīļa dienu.
Kuršenai meklēju stāvvietu kaut kur upes tuvumā. Mani samulsina dīvaini izliktās rīkojumu zīmes un „izmetu līkumiņu”, bet stāvvietu atrodu. Tieši blakus lielam plakātam – pilsētas plānam. Kolīdz izkāpju no auto, pie manis nāk smaidošs vīrietis uz saka: „Laba diena!”. Atbildu „Laba diena” un pabrīnos par tādu laipnību. Pēc viņa turpmāk teiktā gan noprotu, ka viņš man jautā ceļu uz kādu vietu. Pēc manas atbildes „es nezinu”, viņa interese par mani ir zudusi.
Eju pie upes. Man aiz muguras pilsētas centra daļa, bet priekšā – vienkārša pļava ar pāris galdiņiem un ugunskura vietu. Pļavai cauri tek Venta. Zāle nopļauta, bet turpat aiz upes līkuma var redzēt ainavu no Latvijas laukiem dažas minūtes pirms kūlas dedzināšanas – viss aizaudzis ar sausu, garu zāli. Iepriekš biju paguvis izlasīt internetā, ka pavasaros Venta radot lielas problēmas Kuršenai pilsētai. Varbūt arī tādēļ nekādu lielu naudu tiešā upes krasta labiekārtošanai netērē. Arī betona tilts uzbūvēts visai augstu virs Ventas ūdens līmeņa.
No Kuršenai ceļš jau uz māju pusi – pa Mažeiķu ceļu līdz nākošajam ciemam Ventas krastā Papile. Jau izbraucot no Kuršenai, ceļa kreisajā pusē redzama Ventas upes ieleja, kaut arī pati upe daudzviet paslēpusies aiz kokiem un pakalniem.
Iebraucot Papile centrā ir vērts nogriezties pa kreisi no galvenā ceļa, uz Ventas pusi. Izbraucot no ielas līkuma redzama ainava, ko veido vēl viens augsts betona tilts pār Ventu, stāvs pilskalns ar kapsētu upes kreisajā krastā. Bet paskatoties pa labi, aiz kokiem pie upes līkuma var redzēt staltu baznīcu. Koki vēl nav salapojuši, tādēļ redzama kārtējā gājēju taka gar upes krastu (pavasarī to neaizskalo prom?) un kāpnes stāvkrastā uz baznīcu.
Pēdējā apstāšanās izbraucot no Papile. Nu nevar neapstāties un nenofotografēt Ventas ieleju. Arī dienas mērķis sasniegts. Atradu vietu no kuras upei Ventai „aug kājas” – tās izteku.
.
Visits: 463
