Kādā no maniem nesenajiem braucieniem pa Lietuvu nonācu Kelmes tuvumā. Kelme – pilsēta starp Šauļiem un Kaļiņingradas apgabalu Krievijā.

Lai arī vēl tikai pats saulainas vasaras dienas sākums, visas pazīmes rādīja – būs karsta diena. Pēc tam, kad papīra kartē (ne GPS navigācijā) biju pārliecinājies par izvēlētā ceļa pareizību, tuvojos krustojumam ar galveno ceļu.

Piebremzēju, lai palaistu garām automašīnas. Un tad ieraudzīju ko negaidītu – pa brauktuves malu tuvojās zirga pajūgs. Zirgs pats izskatījās tāds, par kādiem mēdz teikt – “kauli un āda”, bet rikšoja visai raiti, velkot aiz sevis ratus, kuri atgādināja kantainu koka kasti uz motocikla riteņiem. Aizmugurējiem pat bija dubļusargi. Paguvu paķert mobilo telefonu un pat noknipsēt.

Pēc brīža jau braucu pa vienu no Kelmes ielām un tās kreisajā pusē ieraudzīju varenu tumši sarkanu mūra baznīcu. Vēlāk mājās noskaidroju – Kelmes Romas katoļu baznīca.

Vēlējos to aplūkot tuvāk. Ejot garām baznīcai, ievēroju trīs vīrus soļojam lejup projām pa šauru ieliņu. Divi no viņiem nesa palielu iepirkumu maisu. Gaita un apģērbs ļāva nojaust, ka arī šeit ir “publika”, kura pēc veikala apmeklējuma meklē klusāku vietiņu tālāk prom no acīm.

Tās pašas ielas galā, pāri ezeram ieraudzīju kādu citu, divstāvu četrstūra ēku. Tādas esmu redzējis pie ieejām senos parkos vai muižu īpašumos. Tas manī pamodināja interesi un soļoju šīs ēkas virzienā gar ezera krastu.

Pie ezera laukumiņā stāvēja auto “kempers” ar Nīderlandes reģistrācijas numuru. Neviena cilvēka tā tuvumā neredzēju. Gabaliņu tālāk kāds velotūrists spilgtā apģērbā atslēja savu braucamo pie apgaismes staba un fotografēja apkārtējo ainavu.

Ieraudzījis mani viņš pārstāja fotografēt, smaidot pamāja ar roku angļu valodā jautāja no kuries es esot. Kad atbildēju, ka no Latvijas, viņš teicās esot no Rīgas. Iedomāju – tad jau jārunā latviski. Laikam izskatījos tik samulsis, ka vīrietis uzreiz piebilda – viņš braucot no Rīgas uz mājām, uz Poliju. Esot nodomājis, ka esmu no tā nīderlandiešu mājas uz riteņiem. Novēlējām viens otram jauku dienu devāmies katrs savās gaitās.

Par parka vārtiem man bija pareiza nojausma. Izejot tiem cauri, celiņš uzved uzkalnā, muižas ēkas esošajā parkā.

Zāle nopļauta līdzena, līdzena. Viss liekas tik sterils, mierīgs. Bet cik ilgi? Pa muižas pils piebraucamo ceļu skaļi tuvojas tumšas krāsas BMW, kura aizmugurējā daļa ietinusies biezā gaišu dūmu mākonī. Auto apstājas pils galā. Tomēr ar to “dūmošana” nav galā. No braucamā izkāpj gaišmataina sieviete, brīdi uzsmēķē un tad, skaļas signalizācijas sirēnu pavadīta” atslēdz pašu muižas ēku. Tikmēr no otras puses tai pa celiņu tuvojas jau pirmais apmeklētāju pulciņš.

Ar to mana interese par Kelmes muižas ēku man nav beigusies. Aizeju tās otrā pusē, kura vērsta pret ezeru un pilsētu. Iespējams, ka kaut kad agrāk no muiža terases un arī pils logiem bijis skaists skats uz ezeru, baznīcu un pilsētu. Tagad kalna nogāze apaugusi ar lieliem kokiem un cauri to zariem un galotnēm nekas nav saskatāms. Drusku žēl. Bet nav jau mana muiža, nav mana pils.

Ejot atpakaļ pa parka celiņu vārtu virzienā likās, ka šie pils parkā vārti labi izskatītos fotogrāfijā uz ezera fona. Kad biju sagatavojies un jau “notēmējis” fotokameru, tieši pie vārtu ailes piestāja “biezs “ džips. Nācās pagaidīt.

Tikmēr ar interesai aplūkoju pašu būvi – ieeju parkā, pamatīgu celtni. Parka pusē ar gludām sienām, bet otrā – pret sauli un ezeru, otrā stāva līmenī nebija logi, bet gan nenoslēgtas arkas. Kā atkal vēlāk noskaidroju, šī interesantā būve sevī apvienojusi vairākas funkcijas. Pirmajā stāvā sardzes un saimnieciskās telpas, kā arī mazs cietums. Otrajā stāvā bibliotēka un “atvērtā” terases tipa lasītava ar arkām, lasīšanai svaigā gaisā.

Pa šauro ieliņu gar ezeru atgriezos pie savas automašīnas, kuru biju atstājis pie Kelmes baznīcas. Un biju gandarīts gan ar redzēto, gan arī vidēji garo pastaigu pēc automašīnā nosēdētajām stundām.

Daži vārdi par Kelmes vēsturi. Pirmo reizi rakstos Kelme pieminēta 1416.gadā. Tas sakrīt ar laiku, kad tur uzbūvēta pirmā baznīca. Iespējams, ka tā bijusi ebreju baznīca, jo Kelmē, saskaņā ar 1897.gada statistiku, no 3914 pastāvīgajiem iedzīvotājiem, 2/3 bija ebreji.

Visits: 153

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail