Nogriežoties no Liepājas – Ventspils ceļa pie Vērgales uz Ziemupi, uzbraucu uz grants ceļu, pa kuru vēl jābrauc vairāku kilometrus. Tad ceļš strauji nogriežas pa labi – uz Ziemupes centru, bet braucot taisni var nokļūt bijušajā Padomju Armijas pilsētiņā. Tā kā mani interesē viss bijušais, kas saistīts ar armiju, tad izvēlos šo otro ceļu. No pašas armijas daļas nekas daudz vairs nav palicis. Vien ceļa malā informatīva norāde par to, kas un kur agrāk te ir atradies.

Pabraucot nedaudz tālāk, kreisajā pusē redzams lauks, kas gan vairs nav lauks. Uz tā dažādās būvēšanas stadijās redzamas individuālās mājas. Kā jau daudzviet jūras tuvumā Latvijā. Garām, pareizāk varbūt teikt, cauri šim apbūves laukam smilšains ceļš uz jūras krastu. Tā rakstīts uz norādes. Ceļa galā auto stāvlaukums. Tā vidū enerģiski darbojusies kāda smagāka tehnika – izrušinātas visai prāvas bedres. Stāvlaukuma jūras pusē novietots autofurgons – mājiņa ar Vācijas numuriem. Pie tā rosās sieviete, bet atstatus guļ liels, melns suns, kas uzmanīgi seko līdzi manai rīcībai. Cenšos to neizprovocēt un dodos uz pludmales pusi.

Pludmalē paskatos pa labi (uz Ventspils pusi), paskatos pa kreisi (uz Liepājas pusi) – neviena paša cilvēka. Diena saulaina, bez mākoņiem. Tiesa – viss aprakstītais notiek maija beigās, kad cilvēki vēl īsti neticēja tam, ko redzēja aiz loga. Ka īsts pavasaris atnācis. Tukša un plaša pludmale. Vienā pusē koša zili-zaļa jūra, otrā – stāvs krasts ar priežu mežu līdz pašai malai. Un arī agrāk neredzēta parādība.

Esmu bijis pie jūras daudzviet, kur tek lielākas vai mazākas upes un strauti. Stiprie vēji un viļņi pārbīda krastus un traucē straumei nokļūt līdz jūrai. Traucē, bet tomēr nonāk līdz tai. Bet šeit – no kraujas puses iztek strautiņš. Plūst gabalu pa pludmali un … izbeidzas. Ūdens pazūd kaut kut zem smiltīm nesasniedzot jūras malu. Pavēroju uzmanīgi – strautiņā ūdens patiesi plūst, bet ietekas jūrā nav.

Gar krasta kraujas malu dodos uz priekšu. Skatam paveras klajums ar tajā novietotiem skolas soliem. Ar skatu uz jūru. Zaļā klase vai? Blakus starp stabiem izvilkts volejbola tīkls. Tas saprotams, lai atpūtnieki varētu pabumbot. Fotografēju šo brīvdabas skolu un uz viena no krēsliem pamanu koka plāksni. Uz tās rakstīts „Rūķupes skola”. Tad atcerējos, ka Ziemupei ir kaut kāda saistība ar Ziemassvētku vecīti un rūķiem Latvijā. Kāda tā – to gan nezināšu pateikt, bet noskaidrojiet paši aizbraucot uz Ziemupi, pasēžot Rūķupes skolas solā.

Visits: 92

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail