Nu jau aiz muguras nedaudz nervozā gaidīšana Briseles lidostā, arī pakļūšana “zem tanka” vēl joprojām neaizmirstams, bet pagājis notikums. Pienākusi diena, kad jādodas uz galveno NATO mītni.
No pasākuma NATO ēkā visskaidrāk prātā palikušas divas epizodes. Pirmajā no tām Latvijas pārstāvis ziņoja par Latvijas bruņotajiem spēkiem, to gatavību un nākotnes plāniem. Šajā pasākumā pavisam nejauši kļuvu par “centrālo personu”.
Tā brīža NATO valstu pārstāvji un kandidātvalstu pārstāvji izvietojušies pie liela “U” veidā izkārtota galda. Tā “tukšajā” galā pie sienas liels ekrāns. Zāles vidū – dators, no kura vada projektoru. Tad nu šo vietu pie datora, pašā centrā, ierādīja man.
Mans vienīgais pienākums šajā pasākumā, kura dēļ Briselē man vajadzēja uzkavēties vēl dažas dienas ilgāk – uzmanīgi sekot līdzi Latvijas pārstāvja stāstījumam, lai nepalaistu garām atslēgvārdus: Next slide, please! (nākošo attēlu, lūdzu!). Atbildīgs uzdevums, vai ne?
Kad biju beidzis savu svarīgo “centrālo” misiju pie datora un projektora, man ierādīja vietu zāles malā, aiz citu valstu pārstāvju mugurām. Tā kā visi uztraukumi bija aiz muguras, ar interesi vēroja notiekošo telpā – kā uzdod papildus jautājumus Latvijas pārstāvim, kā rīkojas citas tur esošās personas.
Galdi, aiz kuriem sēdēja sanāksmes dalībnieki, no priekšpuses bija nosegti ar biezu audeklu un pagaldes bija slēptas no pretim sēdošo skatieniem. Sava veida privātā telpa. To nevarētu teikt par skatu no mugurpuses, kur es atrados.
Redzēju, kā kādas valsts pārstāve, lai justos ērti un komfortabli, novilka savas elegantās augstpapēžu kurpes un tas netraucēja viņai, sēžot zeķēs, ar nopietnu sejas izteiksmi klausīties un uzdot jautājumus.
Skatījos un sapratu, ka tajā brīdī (gadsimta sākumā) mums tik tālā un šķietami kaut kur augstu esošā NATO strādā tādi paši vienkārši cilvēki, kā mēs ikviens. Tikai konkrētais amats uzlicis noteiktus “rāmjus”, kurus jāievēro. Viņiem pašiem un citiem.
Pēc sanāksmes mani ieveda Latvijas pārstāvniecības NATO darba telpās. Tur pie viena no pašu ziņojumu dēļa ieraudzīju zīmīti ar atgādinājumu, ka kādam darbiniekam mani vajadzēja sagaidīt Briseles lidostā. Kam negadās?
Tā beidzās mans pirmais vairākdienu ceļojums uz Briseli. Ja esat palaidis garām sākumu, varat to izlasīt šeit: Kā es Briseli ieņēmu. Pirmā epizode. Aizmirstais. Un šeit: Kā es Briseli ieņēmu. Otrā epizode. Zem tanka.
Visits: 40
