Latvijā pirmā akreditētā militārā mācību iestāde

es-graube-eihmanis Deviņdesmito gadu vidū arī Cēsīs bija jaušama vārdos skaļi neizteiktā spriedze starp Zemessardzi un Aizsardzības spēkiem. Tā kā atradāmies tālāk no Rīgas, tad mazāk zinājām par domstarpībām starp atsevišķām personālijām “augšā”, bet nojautām pēc saņemtajiem norādījumiem no saviem priekšniekiem. Viena no “strīdus” jomām bija personāla apmācība. Aizsardzības spēkiem nopietna mācību bāze bija Aizsardzības akadēmija, bet Zemessardzei – Kājnieku mācību centrs. Ja Aizsardzības akadēmijā vadošais un mācību personāls bija profesionāli virsnieki ar lielu pieredzi Padomju Armijā, tad Kājnieku mācību centrā strādājošos varētu saukt par “amatieriem”, kas daudz ko apguvuši gandrīz vai pašmācības ceļā. Ambīcijas netrūka abām mācību iestādēm, kas bija par pamatu sava veida neklātienes sacensībām.

1996.gada sākumā Zemessardzes vadība deva konkrētu uzdevumu – sagatavot visu tā, lai Zemessardzes Kājnieku centru varētu akreditēt Izglītības un zinātnes ministrijā kā militāro mācību iestādi. To vajadzēja izdarīt ātrāk, nekā akreditāciju saņemtu Aizsardzības akadēmija.

Šaubu nebija, ka Kājnieku mācību centrs būtu vidējā profesionālā mācību iestāde. Cits jautājums – kādu kvalifikāciju iegūtu mācību centra akreditētās programmas beidzēji? Konsultējāmies ar sadarbības partneriem Dānijā un Lielbritānijā par mūsu otrā līmeņa (vada seržanta) kursā saņemtās kvalifikācijas līmeni. Viņi atbildēja, ka to var pielīdzināt kājnieku vada komandiera pamata kursam (bez mācīšanās akadēmijā vai bez augstākās izglītības).




Tā kā Latvijā tajā laikā likās nepieņemami iegūt vada komandiera (leitnanta) kvalifikāciju bez mācībām Aizsardzības akadēmijā, tad “augšā” tika panākta principiāla vienošanās – vada komandierus (leitnantus) Latvijā apmācīs tikai Aizsardzības akadēmijā. Meklējām kompromisu. Tā kā zinājām, ka Kājnieku mācību centra otrā līmeņa kursa beidzēji reāli spēj komandēt kājnieku vadu, bet nevarēs būt leitnanti nemācoties Aizsardzības akadēmijā, tad savu “produktu” nosaucām par Kājnieku vada komandiera vietnieku.

Lai sagatavoto akreditācijai, sākās ļoti apjomīgs papīru darbs. Pateicoties dāņu un britu kolēģiem mēs zinājām un pratām sagatavot reālus, ar NATO metodiku un principiem savietojamu mācību mērķu, sasniedzamo standartu un mācību nodarbību dokumentāciju. Bet kādai jāizskatās mācību programmas dokumentācijai militāras kvalifikācijas iegūšanai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM)  izpratnē – nebija ne jausmas.

Darbojāmies divās frontēs vienlaikus – Zemessardzes štāba pārstāvis pulkvedis Jānis Hartmanis regulāri sazinājās ar IZM pārstāvjiem, lai noskaidrotu viņu prasības, bet uz vietas, Cēsīs, meklēju palīdzību profesionālajās skolās. Pētīju mācību programmu dokumentāciju, mācību programmas, tematiskos plānus, laika sadalījumu teorijai un praksēm, dokumentācijas noformējumu un tml. Svarīgi bija atrast kompromisu starp IZM prasībām un NATO valstu armijās izmantoto apmācības plānošanas un vadības principiem un mācību dokumentāciju.

Vairāku mēnešu darba rezultātā tapa šāda programma:

Iestāšanās nosacījumi – iegūta vismaz vidējā izglītība un sekmīgi nokārtoti iestājpārbaudījumi karavīra pamata apmācības līmenī. Tad seko Nodaļas komandiera apmācības kurss klātienē – četras nedēļas. Tiem, kuri vēlas turpināt mācības nākošajā līmenī, ne mazāk kā pirms gada jābūt sekmīgi pabeigtam Nodaļas komandiera kursam Kājnieku mācību centrā vai kādā no NATO valstīm. Apmācāmie vairāku mēnešu garumā saņem tālmācības uzdevumus un iesūta izpildītos kontroldarbus. Vienlaikus tas periods skaitās kā prakse dienesta vietā. Pēc tam – 8 nedēļu Vada seržanta kur klātienē un kvalifikācijas pārbaudījumi. Kvalifikācijas pārbaudījumos vajadzēja plānot un vadīt reāla kājnieku vada darbību apvidū.

Visu sagatavoto dokumentāciju iesniedza IZM un sākām gaidīt atbildi. Pēc kāda laika saņēmām ziņu, ka dokumenti izpētīti un tagad pārstāvji brauks iepazīties ar visu “uz vietas”. Tā bija patiesi satraucoša diena. Atbrauca gan tikai viena pārstāve. Viņa ar nopietnu sejas izteiksmi iepazinās ar mācību telpām, apmācāmo sadzīves telpām un guļamistabām, ēdnīcu. Tad atkal kārta dokumentiem – vajadzēja atbildēt uz ļoti daudziem jautājumiem, sniegt pamatojumus un paskaidrojumus mūsu izvēlēm un lēmumiem.

Dienas beigās IZM pārstāve atzinās, ka visu tik ļoti iztaujājusi ne jau tādēļ, ka kaut kas nebija pareizi, bet gan tādēļ, ka ministrijā nav absolūti nekādas pieredzes par militāro apmācību un visu, kas ar to saistīts. Bet lielākais gandarījums (saldais ēdiens mūsu ausīm) bija viņas atzinums, ka šo to no mūsu mācību programmā redzētā vajadzētu pārņemt uz civilo profesionālo apmācību.

Saņēmām IZM akreditāciju uz diviem gadiem. Tā Zemessardzes Kājnieku mācību centrs kļuva par “jaunās ēras”  Latvijas pirmo akreditēto militāro mācību iestādi ar tiesībām izsniegt Valsts atestātu par vidējo profesionālo izglītību.

Ar 1997.gada rudeni turpināju savu dienestu Nacionālo bruņoto spēku štābā. Man nezināmu iemeslu dēļ, Zemessardzes Kājnieku mācību centra akreditācija 1998.gadā netika atjaunota. Laikam virsroku guva tie, kuri pretojās akreditācijai jau 1996.gadā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...