Patiesība par klišķu biznesu internetā

Burtiski pēdējās dienās plīsuši divi interneta burbuļi – viens par interneta vietnēm, kurās apzināti tiek ievietotas negatīvas publikācijas par valsti un šo interneta vietņu faktiskiem īpašniekiem. Otrs – par interneta „klikšķu biznesu”, kurā ar dažādu skaļu informāciju publicēšanu pievilina apmeklētājus uz savām interneta vietnēm. Tā kā dažus pēdējos gadus esmu dziļāk racies interneta biznesa vidē un daudz ko par to uzzinājis vairāk, nekā vidusmēra interneta lietotājs, tad negribu par visiem 100 procentiem piekrist tam, kas tiek teikts un rakstīts par interneta „klikšķu biznesu”.

Pirmkārt, internetā pastāv daudz dažādu legālu biznesa veidu, kas ļauj pelnīt no dažiem desmitiem, līdz ar vairākām nullēm rakstāmus ienākumus ik mēnesi. Arī „klikšķu bizness” ir viens no tiem. Kas ir tā pamatā? Interneta lapu īpašnieki saņem fiksētus ienākumus no izvietotajām reklāmām vai arī mainīgus ienākumus, atkarībā no reklāmu aplūkotāju skaita. Statistika rāda, ka reklāmas aplūko tikai 2 – 3 procenti no interneta lapu apmeklētājiem. Tātad – jo vairāk apmeklētāju, jo lielāki ienākumi.




Arī internetā ir tāpat kā jebkurā biznesā – ienākumi atkarīgi no pieprasījuma. Ko parāda pēdējās dienās publicētie pētījumi? Kādas ziņas ir vispieprasītākās? Sensācijas un negatīvās ziņas par valdību, deputātiem un mūsu valsti kopumā. Vēl labāk, ja ziņas pasniegtas tādā formātā, kuru var viegli “sagremot”, īpaši nepiepūlējot smadzeņu pelēko vielu. Atliek vien publicēt ko tādu, kas atbilst iepriekš pieminētām ziņu kategorijām un tauta “sekos”, īpaši nedomājot par to, cik patiesa faktiski ir šī informācija. Un vēl ieteiks saviem draugiem un sekotājiem sociālajās vietnēs. Mērķis ir sasniegts – lasītāju plūsma uz konkrēto interneta lapu nodrošināta. Kā rakstīju nesen – kādēļ sociālajos tīklos nav pogas “nepatīk”? Tad varētu piebremzēt negatīvismu mums apkārt.

Tas publiski teiktais par “klikšķu biznesu” man liekas nievājoši un augstprātīgi. Tikko palūkojos latviski rakstošajos interneta ziņu portālos  – apollo, tvnet, delfi, la, nra, diena. Ko tur var redzēt? Iedomāti sadaliet ekrānā redzamo trīs vienādās vertikālās slejās. Kreisajā pusē divas pirmās slejas atvēlētas ziņām – jaunākajām, sensacionālām, arī negatīvām un arī vecākām, bet joprojām aktuālām vai citādi interesantām. Bet ko redzam atlikušajā, trešajā slejā? Bingo, uzminējāt – reklāmas, reklāmas, reklāmas. Tagad sakiet, vai arī šis nav „interneta klikšķu bizness”?  Ne jau smukumam vien tās reklāmas tur ievietotas, bet gan, lai kāds tās atvērtu un ziņu portāls gūtu ienākumus.

Tikai nedomājiet, ka aizstāvu visas un tik dažādās interneta ziņu lapas. Pavisam noteikti neatzīstu nepatiesu, „no pirksta izzīstu”, maldinošu, dezinformējošu un pat aizvainojošu ziņu publicēšanu. Kā arī gadījumus, kad no vienā interneta vietnē publicētās saites nonākam citā vietnē, bet solītās ziņas tur nav. Ko arī pārmet šīm pseido ziņu un vieglās izklaides vietnēm. Tas ir līdzīgi, kā pirms kāda laika redzētā fotogrāfijā, kurā no iPhone oriģinālajam iepakojumam līdzīgas kārbas pircējs izņem koka dēlīti, uz kura uzzīmētas pogas un rakstīts „iPhone”.

No biznesa viedokļa nākas atzīt, ka jaunie cilvēki prasmīgi izmantojuši vienu no pamata principiem – būt atšķirīgiem (oriģināliem), salīdzinot ar konkurentiem. Salīdziniet informāciju, kas publicēta iepriekš minētajos ziņu portālos? Gandrīz visas „karstās” ziņas ir identiskas. Reizēm par ar visām rupjām pareizrakstības un faktu kļūdām. Loģiski, ka cilvēki (lasītāji) „pavelkas” uz kaut ko, kas ir radikāli atšķirīgs. Starp citu, tajos pašos „pareizajos” ziņu portālos ir saites uz izklaides un „klikšķu biznesa” vietnēm. Dubultā morāle?

Starp citu, kādā citā pētījumā secināts, ka cilvēki vairāk tic rakstītajam internetā un teiktajam TV un radio, ja tas nesakrīt ar oficiālo amatpersonu teikto. Pārāk dziļi mūsu prātos ir iepotēta neticība oficiālajam viedoklim.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...