Mans ilgākais brauciens preču vagonā

Pamodos no tā, ka man trūka gaisa. Sajūta tāda, ka manai sejai uzmesta karsta sega, kura slikti laiž cauri gaisu. Biju iespiests starp diviem karstiem augumiem, kas vēl vairāk pastiprināja smakšanas sajūtu. Uztrūkos sēdus un atsitu pieri pret augšējās guļamlāvas dēļiem. Ar kājām pa priekšu izlīdu no guļvietas un apsēdos uz lāvas malas.

Preču vagona vidū dega viena neliela elektriskā spuldzīte, kura karājās pie vagona griestiem piestiprinātā vadā. Uz kastes sēdēja dežurants un cīnījās ar miegu. Nekā daudz jau viņam nebija ko sargāt – ja nu vienīgi lūkoties, lai kāds pusaizmidzis neizkrīt pa daļēji pievērto preču vagona durvju spraugu, kad sadomās kārtot „mazās” vajadzības.

Vagona abos galos vairākos līmeņos iekārtotas guļamās lāvas. Pie tām uz vagona grīdas desmitiem dienā sakarsušu stulmzābaku ar pāri pārklātiem piesvīdušiem kājautiem (lai žūst). Dienā vagona durvis plaši atvērtas, bet naktīs, kaut arī laukā karsts, atļāva atvērt tikai nelielu spraugu. Drošībai.

Man pat bija sajucis, kuro dienu vilciens mūs veda uz dienvidiem. Laika sišana pļavā pie Kaļiņingradas bija beigusies. Automašīnas ar autoceltņiem novietoja uz vaļējām vagonu platformām „skujiņā” (automašīnas priekšdaļu uzkrauj uz iepriekšējās automašīnas kravas kastes). Pēc tam ar resnām stieplēm tās nostiprināja pie vagoniem. Vēl no tiem laikiem atmiņā teiciens krest na krest – stieplēm jākrustojas. Mums pašiem, karavīriem, ierādīja vietas preču vagonos. Un sākās lielā garlaicība.



Ja bija iespējams izspraukties pie atvērtām vagona durvīm, tad varēja vērot garām slīdošo ainavu. Bet parasti vietu pie šī „platformāta ekrāna” bija ieņēmuši vecāko iesaukumu karavīri un partizāni. Tā viņi tur sēdēja, pārkāruši kājas pār durvju malai, vai arī stāvēja kājās, atspiedušies pret dēļiem, kas bija pienagloti škērsām durvju ailei.

Bija arī dežūras (norīkojumi). Kad vilciena sastāvs apstājās, norīkojuma karavīri steidzās uz virtuves vagonu pēc ēdiena, kuru tad, sapildītu divdesmit litru termosos, ātri, bet uzmanīgi vajadzēja atgādāt uz vagonu. Nākošajā apstāšanās reizē tos pašus termosus vajadzēja nogādāt atpakaļ uz virtuves vagonu. Izmazgātus. Visu procesu sarežģīja tas, ka neviens nevarēja pateikt, uz cik ilgu laiku vilciens ir apstājies. Cik ilgā laikā jāpagūst atnest vai aiznest termosus.

Reizēm vilciena sastāvs apstājās uz rezerves sliežu ceļa tālu no apdzīvotas vietas. Citreiz – apdzīvotā vietā, bet preču stacijas nomaļā vietā. Tādās reizēs atradās drosminieki, kuri skrēja „izlūkos” – noskaidrot, kas tā par vietu un varbūt kaut ko izlūgties no vietējiem iedzīvotājiem. Kaut ko ēdamu vai smēķējamu. Tas bija laiks, kad slāvu zemēs karavīrus cienīja un cienāja.

Bija arī cits norīkojums – dežūras uz kravas vagonu platformām pie automašīnām. Neviens īpaši uz šo norīkojumu nerāvās. Arī es nē. Līdz mani tomēr norīkoja uz vienu no platformām. Pašu pēdējo vagonu sastāvā.

Uz platformām dežurēja kopā pa diviem. Tad, kad vilciena sastāvs stāv, jālūkojas, vai kāda nepiederoša persona neložņā pa automašīnām, kuras atrodas uz platformām. Braucot, īpaši tumsā – jāskatās, vai zem vagoniem neredz kaut ko sarkanu. Bijušas situācijas, kad uzkarsuši preču vagonu ass gali un aizdegusies smērviela, ar kuru eļļojas ass bukses. Pārējais laiks – brīvs. Esi svaigā gaisā blakus automašīnai vai arī tās kabīnē. Pēc pirmā dežūras sapratu, ka šāda laika pavadīšana ir daudz patīkamāka, nekā atrašanās karstajā preču vagonā. Pieteicos dežurēt pastāvīgi, bez maiņām. Lai tikai atnes ēdamo, kad tas iespējams. Komandieris piekrita.

Mani pārcēla uz pirmo vagona platformu. Uz platformas varēja stāvēt arī salīdzinoši vēsajās naktīs, jo biju priekšā esošās lokomotīves aizvējā un no tās nāca arī siltums. Vienīgi apkārtējo ainavu varēju vērot tikai uz sāniem, kur to neaizsedza lokomotīve vai automašīnas.

Baltkrievijai bijām izbraukuši cauri pirmajās dienās, kad nīku preču vagonā. Tagad, tālāk uz dienvidiem, mežu abpus dzelzceļam daudz mazāk. Drīzāk tās ir koku joslas un puduri, kas redzami vien gar upju krastiem un ciemos. Pārsvarā redzami plaši un lēzeni pauguri. No visa brauciena laikā redzētā iespaidīgs bija brauciens pa Cimļanskas ūdenskrātuves aizsprostu pār Donas upi. Vienā pusē upe kā jūra, bet otrā pusē, zemāk – turpat netālu Volgodonskas pilsēta. Tā jau bija Krievija, Rostovas apgabals. Zeme likās aizvien plakanāka, koku mazāk, bet vairāk lauku. Vietām līdz pašam apvārsnim. Tuvojās mūsu garā brauciena gala mērķis – ceļina. Gala stacija – Saļska. Vēlāk kartē paskatījos – Rostovas apgabala dienvidi.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...