Ārzemju bēgļu izmitināšana Latvijā tagad ir viena no “karstajām” tēmām, ar kuru pārbauda ikvienu pašvaldības un valsts amatpersonu. Uzņemt vai neuzņemt bēgļus Latvijā? Kur Latvijā izmitināt bēgļus? Cik daudz un kas par to maksās?
Vienlaikus parādījusies arī informācija par to, ka jau esot agrāk sastādīts pilsētu un pašvaldību saraksts, kuras ir gatavas Latvijā uzņemt ārzemju bēgļus un patvēruma meklētājus. Tik pretī jautājums – vai tas ir aiz patiesas vēlēšanās palīdzēt tiem, kuriem savā zemē draud reālas briesmas, vai arī uz šī rēķina dabūs pašvaldībai papildus naudiņu no valsts budžeta un visādiem fondiem. Lai nu kāds katram ir pamatojums – lai paliek viņu ziņā.
Es gribēju pavisam par ko citu. Pirms dažiem gadiem “vecajās” demokrātijas valstīs bija gadījumi, kad dienvidu zemju pārstāvji ar citu reliģiju un citām pasaules vērtībām savās jaunajās mītnes zemēs radīja nopietnas nekārtības. Tad vairākas valstis atzina, ka kļūdījušies ar savu svešzemnieku integrācijas valsts sabiedrībā programmu (modeli), kad iebraukušie brīvi varēja izvēlēties kur un pie kā dzīvot. Tā rezultātā veidojās iebraucēju kopienas, kurās darbojās viņu pašu nerakstītās normas un parašas, kas nemaz neveicināja viņu “atšķaidīšanu” valsts pamatiedzīvotāju vidū. Līdz ar to veidojas pretnostatījumi starp “vecajiem” iedzīvotājiem un iebraucējiem.
Tādēļ dažās valstīs izskanēja doma, ka pareizāk būtu bijis, ja iebraucēji (bēgļi, patvērumu meklētāji) pirmos piecus gadus dzīvotu tur, kur to noteiktu valsts institūcijas – piemēram, lauku novados, nelielās pilsētās. Tā nodrošinot to, ka “jaunpienācēji” ikdienā vairāk būtu spiesti komunicēt ar valsts pamatiedzīvotājiem visās dzīves jomās, kas veicinātu ātrāku valsts valodas apguvi reālu integrēšanos sabiedrībā. Loģiski, ka iebraucējam pie šādas valsts politikas būtu daudz grūtāk, nekā dzīvojot vienkopus lielam skaitam tautiešu. Arī valstij un pašvaldībām vajadzētu domāt par lielāku atbalsta sniegšanas “tīklu” nekā tad, ja visi patvēruma meklētāji dzīvo vien dažās kopmītņu tipa mājās. Bet tā būtu reāla integrēšanās caur ikdienas procedūrām – bērniem bērnu dārzos un skolās, pieaugušajiem sadzīves jautājumus risinot un strādājot.
Pēc noteiktā piecu gadu termiņā, ja vēl vēlas, var arī pārcelties uz citu novadu vai apdzīvotu vietu. Tomēr šajā laikā būtu iepazīta uzņēmējvalsts (Latvijas) sabiedrība un tajā valdošās normas, vide, valoda un pārējais. Tā būtu patiesa svešzemnieku integrācija Latvijā.
Visits: 26
