Izšķirošais hokejs Latvija pret Franciju

latvijas-hokejsPienācis laiks Latvijas izlases hokejistiem parādīt savi cīnās sparu, spēju koncentrēties uz īpašu izšķirošu spēli pret Francijas hokeja izlasi. Pasaules hokeja čempionātā aizvadītas  sešas spēles un kontā ielikti vien četri punkti. Daudz vai maz? Manuprāt … maz.

Te gan es nepiekrītu Latvijas Hokeja federācijas šefam Lipmanam, kurš pēdējās dienās par vainīgajiem pataisījis Girgensonu un Karsumu. Pārmet Latvijas patriotisma trūkumu un mānīšanos. Es gan domāju, ka katram hokejistam ir tiesības pašam izlemt, vai spēlēšana izlasē par katru cenu (īsti neveselam) ar iespējamām sekojošām komplikācijām ir tas labākais variants tikai tāpēc, lai pārmestu patriotisma trūkumu. Kāds teiks, skat, Indrašis cīnās. Bet, vai ar pilnu sparu? Tā kā to darīja sezonas laikā? Indrašim jādomā par līgumu nākošajām sezonām un pasaules čempionāts ir iespēja sevi parādīt. Un reizē risks – spēlējot neveselam parādīt, ka nav labākajā formā. Kam tāds būs vajadzīgs?

Izlasē arī šajā modelī netrūkst gana pieredzējušu spēlētāju, kuriem vajadzētu spēt “taisīt rezultātu”. Bet kur iz viņu rezultāts? Kāds ir viņu pienesums? Tā vien liekas, ka jaunajiem debitantiem trūkst šīs pieredzes, bet viņi arī netaisa tik daudz dažādu muļķīgu kļūdu, kā “vecie”.

Jānis Sprukts – labs iemetienos, labi izjūt situāciju aizsardzībā un prot pārtvert pretinieku piespēles. Stabils kā betona klucis pretinieku vārtu priekšā. Tik pat pārliecinošs Sprukts ir neprecīzo piespēļu ziņā – nezinu vai kāds vēl vairāk ir piespēlējis “uz dullo”, neskatoties sev aiz muguras, kur ir tikai pretinieki?

Miķelis Redlihs – joprojām ātrs, tehnisks ripas vadīšanā, bet tajā pašā laikā arī nepiedodami bieži kļūdījies uz zonas robežas un pretinieks varējis aizskriet ātrajā uzbrukumā. Mazāk pats tieši apdraud vārtus (vai zudis asums un vārtu garša), vairāk skatās pēc partneriem.

Kaspars Saulietis – ja Kasparam ir ripa, viņš darīs visu iespējamo, lai ar ripu iespējami ātrāk nonāktu pie pretinieku vārtiem. Izaicina pretinieku uz pārkāpumu pret sevi. Neizdodas iemest, bet cīņās sparu var apskaust.

Andris Džeriņš – labs iemetienos, bet uz kopējā fonā kaut kur pazūd. Nav “vilcējs”, bet prasmīgs provokators.

Lauris Dārziņš – liekas, ka ar Kasparu Daugaviņu saprotas aizvien labāk. Nav no tiem, kurš līdīs vietās, kur ir sāpīgi, bet pamana iespējamos momentus. Tik realizācija varētu būt labāka.

Kaspars Daugaviņš – kapātājs. Emociju pilns. Tādām jābūt kapteinim. Un ja vēl prot pielikt punktu pagarinājumos. Būtu biežāk “licis punktu”- jau pamatlaikā.

Edgars Masaļskis – patīkams pārsteigums. Ja iepriekšējā sezonā ar statistiku bija nu … ne visai, tad čempionāta spēlēm ir fantastiski mobilizējies. Kaut noturētu arī šī vakara spēli ar Franciju.

Treneri pirms katras spēles saka – spēlēsim kā “otrais numurs”, no aizsardzības, skatīsimies, ko dara pretinieks un izmantosim pretuzbrukumus. Protams, tā treneru taktika un vīni ir profesionāļi šajā jomā. Bet no malas skatoties man tā vien liekas, ka arī spēles laikā mūsu hokejisti “skatās” ko dara pretinieks. Mūsējiem salīdzinoši labi izdodas nojaukt pretinieka spēli, bet ar “skatīšanos” vien rezultātu neuztaisīs.

Esmu ievērojis, ka pie bortiem mūsējie nedaudz piebremzē – lai ripu pirmie paņem pretinieki, un tad “skatīsies” ko darīt tālāk. Patīkams izņēmums bija spēlē ar Zviedriju. Vai pamanījāt to, ka pirmajā spēles pusē zviedriem nebija nekādu izredžu saņemt un apstrādāt ripu esot pie bortiem abos laukuma galos? Tu valdīja mūsējie. Lai kā zviedri centās, viņi klupa un krita, bet pie ripām pie bortiem praktiski netika klāt. Un spēles gaita bija līdzvērtīga, līdz viss tas pajuka.

Vienā spēlē komentētājs ar vienu vārdu precīzi noraksturoja piespēles – nesauca par piespēli, bet ripas “pamešana” un partnera pusi. Ar to vairāk grēkoja tieši mūsu pieredzējušie spēlētāji. Slinki palikuši, pavirši?

Arī uzbrukumā labāk izdodas, ja izskrien ar viena spēlētāja pārsvaru. Bet praktiski pat neredz daudz maz sekmīgu mēģinājumu apspēlēt pretinieku (apvest) – ja vien izdodas “noskriet” ar ātrumu. Liekas, ka te problēmas ar ripas vadīšanas tehniku, lai apspēlējot pretinieku un vārtsargu, ripa paliktu uz paša nūjas. Ar baudu skatījos uz čehu Jaromiru Jagru. Par esot iespiestam starp pretinieka spēlētājiem, turot nūju izstieptās rokas, viņš prot apstrādāt ripu un pacelt to pāri vārtsarga kājām vai cimdam. Gandrīz stāvus gaisā. Tā ir meistarība.

Par tādu problēmu runā jau bērnu un jauniešu hokejā – ka pārāk mazu vērību Latvijā pievērš ripas vadīšanas un apstrādes tehnikai ar nūju. Kā tik kaut ko iemācās, tā uzreiz vajag spēles, sacensības, turnīrus, bet maz strādā individuāli.

Ceru, ka lielāko daļu no šeit aprakstītām nepilnībām pēc šīs dienas spēli ar Franciju varēšu izdzēst un Latvija paliks čempionāta augstākajā grupā. Turam īkšķus!

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...