Politiķi atkal spriež par izmaiņām likumos. Protams, tas ir viņu darbs, bet šoreiz “runa ir” par viņu un arī pārējo “budžetnieku” (ierēdņu) algām – rādīt tās publiski pieejamā (redzamā) vietā, vai tomēr nē. Tādi lēmi ir bijuši viļņveidīgi . Rādīt, tad atkal nē, un atkal rādīt. Tagad, kā rādās, atkal “iet” uz to, ka tomēr nē.
Vai tam būtu kāda saistība ar valdības lēmumu ierobežot budžeta izdevumus, tajā skaitā nosakot algu pieauguma ierobežojumus? Ja kāda institūcija tomēr atrod kādu spraudziņu ierobežojumu žogā, tagad tā ir viegli pamanāma. Jo sabiedrības acs uzreiz pamanītu, kam tas maciņš paliek ievērojami biezāks nekā citiem.
Bet tā – neviens neredzēs ne patreizējo algu, ne arī varēs salīdzināt tās pieaugumu. Nebūs iespējas salīdzināt atalgojumu par vienādu darbu (amatu) dažādās darba vietās. Tātad – mazāk strīdu, diskusiju un “rīvēšanās” – mierīgāka dzīve visiem? Vai tikai ierēdņiem?
Atceros, kā šāda publiska “salīdzināšana” notika pirms gadiem, kad daudz diskutēja par skolotāju algām. Kopējā nostāja bija tāda, ka tās ir par mazām un tika piesaukti konkrēti faktiskie tā laika cipari.
Tomēr palūkojoties pašvaldību publicētajos datos par faktisko atalgojumu, aina nebiju gluži tāda. Liela starpība bija ne tikai starp blakus esošām skolām, bet arī vienas skolas pedagogiem. Kādā nelielā vidusskolā direktoram bija pat seši (!!!) direktora vietnieki ar ievērojamām piemaksām. Iespējams, ka tā tika atlīdzināts par lojalitāti kādam “īpaši pietuvināto lokam”, kā tas nereti veidojas gandrīz katrā darba kolektīvā.
Bet tagad, nekas par ierēdņu algām nebūs publiski redzams un “miers mājās”. Ierēdņi savā pasaulē, pārējie – savā pasaulē, bet … tā, kā būs lēmuši ierēdņi. Un statistika tāpat rādīs vidējo atalgojumu valstī, ne pa sabiedrības “kastām”. Tur ar cipariem viss būs kārtībā.
Atalgojums vienmēr ir bijis “kutelīgs” jautājums. Atceros, ka tad, kad ieviesa “algas lapiņas”, tās darba vietā pie kases lodziņa bija saliktas brīvi pieejamā kastītē: atrodi savu! Protams, ka savējo meklējot, tika pārcilātas arī daudzas “svešās”. Ne jau ar aizvērtām acīm. Nereti kāds devās pie priekšniecības ar neērtu jautājumu: bet kādēļ man tikai tik, bet viņam vairāk par …?
Kad pieminētās “lapiņas” vairs nebija publiski pieejamas (tā lēma iestādes vadība), vēl palika priekšniecība rīkojumi (pavēlas) par prēmijām un naudas balvām. Ar šiem dokumentiem katram bija jāiepazīstas “pret parakstu”. Tā nu atkal, meklējot sarakstā savu uzvārdu, pirksts “pārstaigāja” ciparus kolēģu ailes, rosināja “mērīšanos”, salīdzināšanu un “taisnības meklēšanu” pie vadības. Tādi nu mēs esam.
….
Views: 161
