No bērnudārza piebraucamā ceļa uz ielas ar bērnu velosipēdu izbrauca maza Sarkangalvīte. Tā es viņu nosaucu savās domās, kolīdz ieraudzīju.
Viņa bija maza meitenīte. Vismaz man tā likās no malas. Galvā sarkani-melna velosipēdista aizsargķivere. Mugurā sārta jaka, bet pats velosipēds rozā krāsā. Uz stūres raga garās siksnās karājās sārta somiņa. Krāsu ziņā ļoti saskanīgs ansamblis.
Meitenīte brauca pa šauras asfaltētas ielas smilšaino nomali, cenšoties apbraukt prāvās bedres un vienlaikus saglabāt līdzsvaru. Kolīdz sašūpojās velosipēds, tā sašūpojās arī soma. Kā šūpojās soma, tā velosipēds meta lielākus līkumus. Mazā brauca pa ceļa kreiso pusi un neviena pieaugušā tuvumā neredzēju.
Pēc brīža ielas līkumā parādījās kravas automašīna ar piekabi ar augstu baļķu kravu. Ieraugot mazo velosipēdisti savā ceļa pusē, šoferis strauji novadīja automašīnu pretējā, kreisajā, ceļa pusē, ka auto riteņi pat nobrauca no asfalta. Lielā automašīna ar visu kravu stipri sašūpojās un laimīgi aizbrauca tālāk.
Pabraukusi nelielu gabaliņu, mazā meitenīte, nepaskatoties ne uz vienu pusi, tieši pa diagonāli pārbrauca visai slikti pārredzamu krustojumu un nogriezās nelielā celiņā uz dzīvojamām mājām.
Tā kā atrados netālu no bērnudārza, nolēmu parunāt ar tā darbiniekiem. Bērnudārza pagalmā atradās daži bērni uz velosipēdiem un vienā darbiniece. Uz mana jautājuma, kādēļ mazu bērnu vienu pašu palaida uz ielas, viņa atbildēja, ka meitenītes vecāki viņai ļaujot braukt vienai, bet neko vairāk viņa nezinot. Lai prasot citai darbiniecei – audzinātājai.
Protams, ka to pašu pajautāju arī audzinātājai. Un viņas reakcija un teiktais mani „sašāva”. Audzinātāja paliecās uz manu pusi un uzsvērti teica, ka meitenītes vecāki viņai atļaujot vienai pašai pa ceļu braukt uz mājām. Un vispār, vai es zinot, no cik gadiem bērni vieni paši drīkst braukt pa ceļu? Vai es esot pajautājis bērnam, cik viņai gadu? Meitenītei jau esot 12 gadi, lai arī no skata izskatās daudz jaunāka.
Uz manu pretjautājumu, vai meitenei ir velosipēda vadītāja apliecība (tiesības) – audzinātāja teica, ka tūlīt ejot zvanīt meitenes vecākiem – un prom bija.
Briesmīgi, ka vecākiem vai nu nav laika, vai arī nav vēlmes atbraukt pašiem pēc bērna. Savukārt audzinātāja priecājas par to, ka darba dienas galā bērni iespējami ātrāk izklīst „pa mājām” pat nedomājot par to, kas ar viņiem notiek uz ceļiem. Līdz iespējamai nelaimei, kad ar pirkstu rādīs viens uz otru, lai atrastu vainīgos.
Visits: 52
