Šodien rīts atnāca ar traģisku ziņu, ka uz Bauskas šosejas noticis ceļu satiksmes negadījums, kurā ir smagi cietušie un viens cilvēks arī gājis bojā. Viens mikroautobuss iebracis ceļa pretējā pusē un sadūries ar citu mikroautobusu. Abi mikroautobusi reģistrēti ārzemēs – tāpēc iespējams, ka šoferi ilgāk braukuši un rīta stundā zaudējuši modrību.
Pavisam drīz internetā parādījās nākoša ziņa par to, kā uz notikušo reaģējis Satiksmes ministrs. Secinājums vienkāršs – ja kaut kas slikts noticis, kaut kur jāievieš ierobežojumi un aizliegumi.
Uz ceļiem ar intensīvu satiksmi jāpalielinot fotoradaru skaitu. Varētu piekrist, jo citu valstu praksē pierādījies, ka fotoradaru klātbūtne jūtami uz ceļiem samazina vidējo braukšanas ātrumu un līdz ar to mazinās negadījumu skaits un cietušo cilvēku skaits.
Fotoradaru darbībai gan ir viens būtisks ierobežojums, par ko savā pārskatā savai valdībai pirms pāris gadiem rakstīja atbildīgās Lietuvas struktūras. Proti, reāli izmantojamas tikai kādi 60 procenti no pārkāpēju bildēm jo: a) ne vienmēr bildē var nekļūdīgi identificēt “vainīgo” automašīnu; b) nav mehānisma (procedūras) kā par fotoradaru fiksētajiem sodiem piedzīt atbildību no ārzemēs reģistrēto automaāšīnu vadītājiem. Līdz ar to ārzemnieki “šķauda virsū” fotoradariem.
*) man gan zināms, vai šī procedūra kā piedzīt “fotoradaru sodu” no ārzemniekiem ir sakārtota pašreiz.
Otrs ministra atzinums – jāaizliedz uz brauktuvēm 1,5 braukšanas joslas. Interneta komentāri arī 90 procenti bija par šo joslu aizliegumu, piedāvājot divus pretējus risinājumus – aizliegt 1,5 joslas uz ceļiem un izbūvēt ceļus ar divām joslām katrā virzienā.
Par pēdējo priekšlikumu – loģisks, bet neiespējams, jo tas prasa ļoti ievērojamus līdzekļus, kuru valstij vienkārši nav un nebūs tuvākajā laikā. Ja arī būvētu šādus ceļus – nepietiktu naudas citu ceļu uzturēšanai vai remontiem.
Savukārt par to, kas attiecas uz 1,5 braukšanas joslām katrā virzienā – to aizliegums būtu totāla muļķība. Nesen braucu pa Ainažu šoseju – ļoti ērti. Cits citu laipni palaiž garām, pietiek vietu “normālajiem” braucējiem un steidzīgajiem.
Viss atkarīgs tikai un vienīgi no pašiem autovadītājiem. Ne no joslu skaita uz brauktuves un fotoradariem. Un ministrs viens pats nav nekāds nācijas (lasi – autovadītāju un pasažieru) glābējs. tikai autovadītāji un tam blakus un apkārt esošie cilvēki.
Vai šie “blakus eošie klusētāji” nav tik pat vainīgi par notikušajiem negadījumiem? Viņi neredz, ka vadītājs pie stūres ir noguris vai arī apzināti pārkāpj satiksmes noteikumus, bet … klusē. Tā jau kļuvusi par normu, vai ne? Klusēšana.
Vai ministrs šodien būtu spējīgs izglābt tos trīs cilvēkus, kuri gāja bojā citā satiksmes negadījumā dienas otrajā pusē Gulbenes pusē? Nebūtu. To varētu izdarīt tie cilvēki, kuri zināja, ka cilvēkam, kurš sēdās pie juridiskai personai (uzņēmumam) piederošās kravas automašīnas stūres nemaz nav vadītāja tiesības. Un šis cilvēks bez vadītāja tiesībām izraisīja satiksmes negadījumu, kurā gāja bojā trīs vienas ģimenes locekļi, ieskaitot bērnu.
Par visu atbildīgi tikai un vienīgi autovadītāji un tiem tuvu esošie cilvēki. Labāk ministri būtu ierosinājuši, ka par satiksmes negadījumu sekām vienlīdz atbildīgas būtu arī tās personas, kuras zināja par satiksmes noteikumu un satiksmes drošības prasību pārkāpumiem, bet nekā nedarīja, lai tos nepieļautu vai novērstu.
Piemēram, likuši nogurušam autobusa vadītājam pagulēt tā vietā, lai ļautu braukt un steidzinātu atrāk nokļūt mājās. Kāds var arī mājās dzīvs nenokļūt. Vai arī neļaut sēsties pie stūres ieraibušam vai bez tiesībām. Ne tikai svētkos drošības kampaņu laikā, bet vienmēr.
Visits: 49
