Kad zemessargs meloja zemessargam

zemessargsSavā ziņā šī tēma sasaucas ar agrāk rakstīto – Vai armijā dien tikai patrioti?

Deviņdesmito gadu sākumā Zemessardze bijā tā organizācija, kura saņēma vislielāko sabiedrības atbalstu. Cilvēkiem vēl svaigā atmiņā bija “citi laiki” – Padomju Savienības periods un nebija vajadzības īpaši mudināt stāties zemessargos. Nav jau arī nekāds noslāpums, ka daudzus vīriešus vilināja arī iespēja tikt pie ieročiem, kas cēla viņu pašapziņu savās un citu acīs.

Zemessardzes bataljoni bija katrā administratīvajā rajonā ar visai prāvu profesionālo štāba (apmaksāto štata) darbinieku skaitu – bataljona komandieris, štāba priekšnieks, nodaļu priekšnieki un dažādi speciālisti. Daļu no speciālistiem vajadzētu saukt par fanātiem, kuri nežēloja ne savu laiku, ne arī līdzekļus lai realizētu visādas jaunas idejas to laiku mērķu sasniegšanai.

Tā kā daļai zemessardzes bataljonu štābu darbiniekiem vienīgā militārā pieredze bija vai nu obligātais militārais dienests Padomju Armijā, vai arī militārā katedra un “sbori” augstskolās – tad stipri atšķirīga bija arī ikdienas darba organizācija un kārtība bataljonos.

Dažs algotais darbinieks visu dienu pavadīja štābā “bermunda trīsstūrī” starp rakstāmgaldu – kafijas krūzi – smēķētavu. Savukārt bija arī tādi, kuri visu laiku bija “rajonā” un štābā bija sastopami dažas stundas dienā, vai pat dažas dienas nedēļā. Ar ko viņi nodarbojās?

Visi bija visai aizņemti – vai nu tiekoties ar pašvaldību un uzņēmumu pārstāvjiem, lai kaut ko sarunātu zemessargu atbalstam, vai arī … atrada iespēju veidot un attīstīt savu biznesiņu. Un kāpēc gan ne – laika daudz un vēl valsts maksā algu. Dubultizdevīgi.

Bet tad nāca “bargi laiki”, kad sākās pārmaiņas visos bruņotajos spēkos – samazinot administratīvo darbinieku skaitu, samazinot arī apmaksāto štata vietu skaitu Zemessardzes bataljonos. Tā jau nebija, ka profesionālos karavīrus “izmeta uz ielas”, bet tika piedāvāts turpināt dienestu citās bruņoto spēku vienībās. Vietās, kur noderētu cilvēku zināšanas un pieredze.

Tad arī sākās melošana. Melošana par to, ka Latvijā bruņoto spēku vadība iznīcina Zemessardzi. Kurš kuram meloja? Informāciju par Zemesardzes iznīcināšanu “no drošiem avotiem” ārrindas (brīvprātīgajiem) zemessargiem stāstīja tie profesionālie (algotie) zemessargi, kuru štatu vietas bataljonos bija paredzēts likvidēt un pārvietot uz citām vienībām. Līdz ar to uz citām vienībām tika piedāvāts pārcelties arī profesionālajiem zemesargiem. Bet kā lai pamet tik ierastos apstākļus, ja darba laikā var apvienot visu – “maizes darbu” un savas lietas bīdīt?

Savukārt tie Zemessardzes virsnieki, kuri pārcēlās uz citām NBS struktūrām un pat ieņēma augstus amatus, tika saukti par pirmajiem Zemessardzes nodevējiem un nīdējiem (arī es tajā skaitā). Runātāji gan piemirsa pastāstīt, ka “apdraudēts” tiek tika štābu personāls, bet vienkāršiem zemessargiem nekas nemainīsies.

Kādu laiku emocijas uz aizvainojums sita augstu vilni. Tomēr – kā vienmēr – katrs izdarīja savu izvēli, vai nu turpināja militāro dienestu citā vietā un pakārtoja tam savu turpmāko dzīvi, vai arī atvaļinājās no profesionālā militārā dienesta, lai paliktu savā ierastajā vidē.

Manā skatījumā emociju periodam Zemessardzē, kad nepatiesas informācijas izplatīšana bija cenšanās sevi pasargāt no pārmaiņām, sekoja cits – ne mazāk emocionāls periods, kad šie Zemessardzes cilvēki nonāca citās NBS vienībās, kurās pārsvarā bija virsnieki ar Padomju militāro izglītību un militārā dienesta pieredzi Padomju Armijā. Tā bija kā divu atšķirīgu pasaules uzskatu (nu, vismaz uz to pusi) tikšanās un cīkstēšanās dažādās formās. Bet par to cits stāsts … citreiz.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...