Tante Taņa ir viena no daudzām apkopējām, kādas varam ieraudzīt katras skolas gaiteņos. Apaļīgajam augumam uzģērbusi tumši zilu halātu ar gaišākām nošuvēm, nesot vienā rokā grīdas slaukāmo birsti, otrā – ūdens spaini, viņa devās pa gaiteni kāpņu virzienā. Drīz vajadzētu beigties stundām un tad sāksies viņas darba laiks. Pacelt klasēs katru krēslu, uzslaucīt un uzmazgāt grīdu, nolikti visu vietā. Un vēl noslaucīt putekļus. Tā katru dienu.

Apkopējas Taņas gājienu pārtrauca divi skolas puikas, kuri lielā ātrumā izskrēja no blakus gaiteņa. Viens no viņiem “neizņēma līkumu” un pilnā sparā ietriecās apkopējas vēderā.

Augumus svaru starpība bija tik ievērojama, ka zēns “atsprāga” uz vienu pusi, bet viņa mobilais telefons, kuru viņš turēja rokās, apmeta gaisā loku un nokrita uz grīdas flīzēm gabaliņu tālāk.

Paķēris savu telefonu, puika aiznesās pakaļ otram, kuram bija izdevies izvairīties no sadursmes ar apkopēju. Tante Taņa tik vien kā paspēja pagriezties un zēniem nopakaļ uzsaukt: “Skrien kā traki! Acu pierē nav?”.

Pēc mirkļa zēnu pēdās no blakus gaiteņa parādījās skolotāja Zenta un vaicāja: “Kas te bija par traci?”. Apkopēja dažos izteiksmīgos teikumos aprakstīja tikko notikušo sadursmi, ieskaitot mobilā telefona lidojumu un piezemēšanos. “Vai tie bija tavējie?”, viņa vaicāja skolotājai.

“Jā”, viņa nopūtās, “tas bija Deniss. Viņa mamma atnākusi ar sūdzību par to, ka klases bērni esot vakar sasituši viņa telefonu”. Mirkli padomājusi skolotāja vaicāja: “Klau, Taņa, tu varētu atnākt man līdzi un Denisa mammai izstāstīt par to, kas tikko te notika?”.

“Labi”, apkopēja Taņa piekrita, “bet kādā valodā man runāt?”.

“Labāk uzreiz krieviski, lai nav nekādi nevajadzīgi pārpratumi”. Abas sievietes pagriezās un devās uz skolotāju istabas pusi.

Netālu no skolotāju istabas durvīm gaitenī stāvēja pēc skata kareivīgi noskaņota sieviete. Viņai blakus, vēl no ātrā skrējiena sasarkušais, iepriekš pieminētais Deniss un kaut ko rādīja mātei sava telefona ekrānā.

Ieraudzījusi skolotāju Zentu, sieviete apņēmīgi sper soli pretim un jau grasās runāt, kad viņas ceļā nostājas apkopēja Taņa, joprojām rokās turot grīdas birsti un ūdens spaini.

“Tas jūsu dēls? “, apkopēja uzrunā sievieti un pamāj uz Denisa pusi. “Jā, manējais. A kas noticis?”, viņa pārmaiņus skatās uz draudīgo apkopējas stāvu un skolotāju. “Viņu vajag tā kārtīgi paņemt priekšā”, tante Taņa turpināja, “visu laiku skraida pa koridoriem kā traks un neskatās. Tikko man virsū uzskrēja. Telefonu zemē nometa. Droši vien beigts. A ko tagad? Teiksiet, ka man no savas apkopējas algas tagad viņam jaunu telefonu būs jāpērk?”.

Tas nebija viss, ko apkopēja sarunāja apmulsušajai puikas mātei, kura tā arī netika pie vārda. Acīmredzot, nākot uz skolu “ieviest kārtību” un visiem “parādīt savu vietu”, viņa nebija paredzējusi tādu notikumu pavērsienu.

Noklausījusies apkopējas Taņas pārliecinošo monologu, sieviete paņēma dēlu aiz piedurknes: “Tad jau tu pats vien būsi vainīgs. Iesim! Mājās par to parunāsim!” un abi pa gaiteni devās uz izejas durvīm.

Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Visits: 547

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail
2 thoughts on “Kura ir pati svarīgākā persona skolā”
  1. Jā, šie darbinieki ir neatsverami, gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Kādā skolā, kura nu jau diemžēl vairs neeksistē….
    Reiz skolas ēdnīcā ierodas vīrietis un skaistā krievu valodā prasa…kaut ko….uz vārdiem, kas jums to teica, viņš atbild “samaja važnaja ženšķina v škole” ( pati svarīgākā sieviete skolā).. hm, tajā laikā arī skolas direktore bija sieviete, bet rodas šaubas par teiktā atbilstību. Vēl ar citiem jautājumiem cenšamies precizēt, kas ir šī vissvarīgākā persona mūsu skolā- kā beigās noskaidrojām- tā ir apkopēja un garderobiste vienā personā, kas tiešām, vienmēr mācēja sakārtot dažādas ikdienas situācijas un atrisināt, nemeklējot direktori.Un savā ziņā arī paldies šādiem “ikdienas rūķīšiem” kas bieži vien strādāja un strādā atbildīgi un neskatās uz teikumu darba līgumā, bet pieiet situācijai reāli “iz dzīves”. Laikam man ar tas mirklis pienācis, kad “atmiņu kauss” plūst pāri malām…

    1. Guna, ja vēlies padalīties ar savām atmiņām … varu piedāvāt te vietu, kur tās var lasīt arī citi.

Comments are closed.