Šis pavasaris atnāca ar kādu ļoti emocionālu un priecīgu notikumu – Jāņmuižas lauksaimniecības skolas audzēkņu un darbinieku salidojumu. Kaut kā roka neceļas lai uz klaviatūras klikšķinātu vārdu “bijušo”. Jo katrā no mums kaut kas ir palicis no skolā pavadītā laika. Citam tas bijis ilgāks, citam mazāks.
Publiskajā telpā tā ziņa būtu paslīdējusi man garām, bet man par to teica kāds, kurš bija “acīgāks” par mani, jo laika gaitā Jāņmuižas Lauksaimniecības skolai mainījās gan nosaukums, gan arī atrašanās vieta.
Ar šo jaunumu uzreiz padalījos ar dažām no savām bijušajām skolniecēm – ja ir kādi kontakti, lai ziņo tālāk. Kā jau tas normāli notiek tādos gadījumos – ne visi saņem ziņu. Dažiem iespēja atkal satikties var pat nebūt pietiekoši motivējoša vai arī tieši uz to dienu jau laicīgi saplānoti dažādi citi notikumi. Lai vai kā, kaut šaurā lokā, bet satikšanās notika.
Pirmās ex-skolnieces satiku jau dienā, kad devos apskatīt dažus mācību korpusus vēl kāda tikšanās pasākuma ietvaros – 50 gadi, kopš pats biju beidzis Priekuļu Tehnikumu: Ekskursija tehnikumā pēc 50 gadiem. Norunājām satikties nedaudz vēlāk.
Telpa, kura bija atvēlēta kopīgai pasēdēšanai atmiņās, ilgu laiku bija tukša. Pat sāku domāt, vai neesmu kaut ko sajaucis un viss notiks kaut kur citur. Ielūkojos arī citviet – nekā, neviena pazīstama.
Un tad tas notika – iedegās gaisma (jo laukā sāka krēslot), uz krēslu atzveltnēm nogūlās siltās virsjakas, uz galdiem parādījās kārumu sainīši. Katra jaunpienācēja (jaunpienācējs) tika sagaidīta ar gavilēm.
“Manējās”, kā jau diplomētas mājsaimnieces, prata uzklāt īstu svētku galdu “uz līdzenas vietas”. Kā vēlāk izrādījās, kaut kur pat atradās vieta gandrīz neizsīkstošiem garšīga sarkana dzēriena krājumiem.
Tas bija grūti nepamanāms kontrasts ar blakus galdu, pie kura ap čipša paku (vai ko līdzīgu) bija apsēdušies puiši – mehanizatori. Nevienlīdzība tika ātri likvidēta, galdu ar čipšu paku un mehanizatoriem piebīdot mājsaimnieču galdam. Iespējams, ka es kļūdos, bet man likās, ka viens no puišiem (ap gadiem 50) savai pavadonei skaidroja, ka šāda “pārbīde” nav bīstama ģimenei.
Kā notiek tādās reizēs, vispirms jautājumi: kā tev? Tad tāds kā neliels pieklusums, kam sekoja sarunas pagātnes virzienā. Par dažādiem dīvainiem un interesantiem atgadījumiem.
Par daudz ko, kas noticis pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem, es nezināju tad, kā arī tā paliku nezinošs tagad. Jo ne viss tika stāstīts “atklātā tekstā”, jo skolotājs (es) var visu dzirdēt. Man tik atlika minēt, piemēram, ko nozīmē tas, ka “galva iet uz vienu pusi, bet kājas uz citu”. Vai arī no kurienes pēkšņi pusnaktī var “uzrasties ķirbis”.
Lai vai kā, bet jautrība sita augstu vilni komplektā ar smiekliem līdz pat asarām. Bija sajūta, ka kopš izlaiduma nemaz nav pagājuši jau 32 gadi. Tās pašas un tādas pašas jaunkundzes ar lielu porciju humora. Domāju, ka viņas pašas bija pārcēlušās uz brīdi atpakaļ, pretēji laika straumei.
Turpat uz vietas dzima ideja par “savējo” čata izveidi, liekot kopējā sarakstā katrai pieejamos telefona numurus. Vēl pāris dienas vēlāk, jau no mājām, saraksts tika papildināts.
Lai arī šajā čatā nekāda dzīvība “neburbuļo”, tagad pastāv daudz lielāka iespēja laicīgi un plašāk apziņot par citu kop – pasākumu. Līdz nākošajai reizei, Dāmas!
….
Views: 314
