Kāzas ir viens patīkams (un nedaudz satraucošs) notikums vai pasākums, kad var notikt daudz kas. Šajās dienās pa internetu “klīst” kāda “mazbudžeta” kāzu pasākuma pieredze, kas raisa dažāda veida atsauksmes. Nekomentēšu minēto ierakstu, bet tas manā atmiņā atsauca kādu citu mazāk ierastu kāzu “gadījumu”.
Pirms daudziem, daudziem gadiem biju ielūgts uz kolēģu kāzām, kurās kā “centrālās personas”, bez šaubām, jaunais pāris. Pēc svinīgās salaulāšanas ceremonijas viesi “jaunos” sagaidīja uz kāpnēm ēkas ārpusē. Priecīga čalošana, joki, pirmie apsveikumi, dažas ātras fotogrāfijas “visi kopā”.
Tādas jautras noskaņas pavadīti, jaunlaulātie un “vedēji” iekāpa izpušķotajā automašīnā un … aizbrauca nezināmā virzienā. Palikušie mulsumā un neziņā skatījās cits uz citu un … raustīja plecus. Ko viņiem tagad darīt? Gaidīt “jaunos” atpakaļ? Cik ilgi? Gaidītāju pulkā tika sameklēti jaunā pāra tuvākie radi. Tie nezināja neko vairāk par pārējiem.
Tiem, kuri izlasījuši līdz šai vietai, skaidrības labā piebildīšu to, ko vajadzēja pateikt pašā sākumā – viss notika vēl tajos laikos, kad ne es, ne kāds cits no klātesošajiem vēl pat nezināja par mobilo telefonu iespējamo klātbūtni visos mūsu dzīves mirkļos. Tajā skaitā priekos un arī grūtajos brīžos. To sakot es nebaidos atzīt, cik sens es esmu.
Tā nu “aizmirstie” ielūgtie kāzinieki kādu brīdi vēl bubināja savā starpā, līdz radās visai loģisks ierosinājums – visiem braukt uz “kāzu māju”. Nu, tur, kur notiks kāzu mielasts. Agrāk vai vēlāk arī jaunais pāris tur parādīsies. Tā arī darījām.
Ieradāmies mielasta mājās un no saimniecēm, kuras slapjām pierēm (gan jau arī citām vietām) rosījās pa virtuvi, uzzinājām, ka “galdiem” jābūt gataviem … vien pēc trīs stundām. Ko darīt līdz tam?
Lai arī saimniecība atradās laukos, tuvumā nebija ne upes, ne ezera vai meža, kur varētu kaut kā “nosist laiku”. Bet diena bija padevusies pat ļoti vasarīgi silta.
Drīz vien par sevi sāka atgādināt viesu vēderi, jo kas to zināja pateikt, cik agri kurš devies laukā no mājām. Un ar cik pilnu vēderu. Bet līdz “noliktajai stundai” vel jāgaida un nav pat arī nekā “pusgatava” likšanai “uz zoba”. Tik pagalma vienā malā aka ar svaigu un garšīgu ūdeni.
Mazāk pacietīgi un drosmīgākie sāka mest lokus pa mājsaimniecību un tās tuvākajiem laukiem. Vispirms skaļi tika paziņots, ka dažos ogulājos atrodamas labi nogatavojušās ogas. Tas bija visai amizants skats, kā dažas dāmas, ar rokām pacēlušas savu garo kleitu malas, “aplipa” ap ogulājiem. Liekas, ogulāji savā mūžā nekad iepriekš un arī pēc tam, nebija redzējuši tik glauni ģērbtus ogotājus.
Meklējumu loks paplašinājās. Kā nākamās ienāca ziņas par rabarberiem, bet tos uzreiz “atmeta” – vairs nebija ēdami. Toties gurķi un zirņi tieši no dobes netika smādēti. Ja vēders uzstājīgi prasa savu daļu, kādas tur virs sanitārās un higiēnas normas. Ja nevēlies (vai baidies), neēd. Nav jau spiesta lieta. Tā iesākumā neveiklā un neziņpilnā situācija pārvērtās par jautru un ne tik ātri aizmirstamu pasākumu.
Beidzot ieradās arī “jaunais pāris” ar saviem “vedējiem”. Izrādās, vēlējušies izmest līkumu pa skaistām vietām un fotografēties par atmiņu no šīs īpašās dienas. Kā jau minēju sākumā – kāzās tikai divi cilvēki ir “centrālās” un galvenās personas. Pārējie? Pārējie pēc tam … Kā nu kuro reizi sanāk. Bet tajā mājsaimniecībā, droši vien, vēl ilgi pieminēja “norullēto” zāli pie ogulājiem un daudzās dažādās apavu pēdas gurķu un zirņu dobēs.
…
Views: 245
