Tuvojas kārtējais septembris. Arī diena, kad sākas skolas laiks dažāda vecuma jauniem cilvēkiem. Daudziem tā būs pirmā diena pirmajā klasē. Kā arī daudziem tā būs pirmā patstāvīgās dzīves diena, kad ne tikai sāk mācības prom no mājām, bet arī ikdienas lietās turpmāk būs jāpaļaujas vien pašam uz sevi. Man tāda “attālinātā” dzīve sākās piecpadsmit gadu vecumā dienā, kad augusta pēdējā dienā ar savām somām ierados tehnikuma kopmītnēs.
Iekārtošanās notika diezgan raiti, jo viss process saprotami aprakstīts uz lapām pie ziņojumu dēļa kopmītņu pirmajā stāvā. Lai saņemtu gultasveļu, vispirms vajadzēja “izstāvēt” diezgan garu rindu. Daži tur centās skaļi “sprēgāt” ar asprātībām. Vai nu uzspēlējot savu varenību, vai arī slēpjot savu mulsumu un iekšēju nedrošību.
Gultas saklātas, pirmās sarunas un iepazīšanās ar istabiņas biedriem. To bija daudz – veseli trīspadsmit! Jā, jā, nekas nav sajaukts. Istabiņā septiņas divstāvu gultas. Laika gaitā nācās iemācīties “saspiesties” un rēķināties ar kolēģiem, kā sadalīt telpu un laiku. Jo, piemēram, visiem fiziski nepietika vietas vienlaikus kārtot savas gultas vai arī kaut ko darīt pie diviem nelieliem, “četrvietīgiem” galdiem. No kuriem viens pie loga, otrs – istabas vidū. Kad gultas sakārtotas, daļa no somu satura pārceļojusi uz naktsskapīšiem un sienas skapjiem, tad laiks palūkoties uz tuvāko apkārtni, kur paredzēts pavadīt nākošos četrus gadus.
Mācību korpusā pie administrācijas ziņu dēļa izpētījām nodarbību sarakstu un sameklējām telpu, kurā nākošajā rītā jāierodas uz pirmo nodarbību. Tā trešajā stāvā, Nr. 18. Pirmajā stāvā vēl viena rinda – jāiegādājas taloni ēšanai tehnikuma ēdnīcā. Kad arī tas izdarīts, laiks “izmest līkumu” pa tuvāko apkārtni.
Protams, puikām pievelkoša lieta – stadions. Viens no tiem jauns, pavisam smuki iekārtots, bet blakus “vecais”, kam pa vidu futbola laukums ar visai izmīdītu zālāju un apkārt dziļi zemē ierakts grantēts skrejceļš. Skolotāju dzīvojamā ēka un vēl divas kopmītnes. Vecākiem kursiem. Otrpus ceļam varētu būt citas mācību ēkas. Tām apkārt lauksaimniecības tehnika.
Iepazīšanās un iekārtošanās diena galā. Kopmītņu istabiņās “vieglas” vakariņas no mammu līdzi dotajiem krājumiem un laiks doties pie miera. Nez, kāda būs pirmā nakts jaunajā vietā?
Ap to laiku, kad visi jau pa gultām un gaisma izslēgta, plaši un skaļi “atsprāgst” istabiņas durvis un ienāk 2 vai 3 jaunieši. Pēc viņu pašpārliecinošās rīcības un teiktā ātri vien saprotams, ka viņi no vecākajiem kursiem. Piedāvā mums pirkt visādas mantas – rasēšanas komplektus, tējkannas un vēl ko citu, kas pavisam noteikti būšot vajadzīgs mācoties un dzīvojot kopmītnēs. Diezgan agresīvi. Līdz pat solījumam “sadot pa muti”, ja kāds iebilst. Pēc brīža iziet. Izslēdzam gaismu.
Ne cik ilgi, kad klāt nākošie. Arī ar tik pat “ļoti noderīgām lietām”. Dažus no jaunajiem, kuri guļ tuvāk durvīm, pārliecināšanas nolūkos arī viegli “iebukņī”. Tas, lai ātrāk izšķiras par pirkšanu. Aiziet ari šie. Tumsā no bikšu kabatas izņemu naudas maciņu un nolieku zem naktsskapīša. Pie istabas tālākās sienas. Katram gadījumam. Īstajā brīdī, jo drīz vien klāt nākošie “biznesa cilvēki”.
Neatceros, vai kāds no mums kaut ko nopirka, bet tad patiesi pie sevis nodomāju – ja nu tā katru nakti? Varbūt labāk braukt atpakaļ pie mammas un iet vidusskolā, kā viņa ļoti vēlējās?
Kopmītņu gaitenī balsis paliek aizvien skaļākas. Kaut kur tālāk pat tādas visai satrauktas. Tad pamazām iestājās klusums.
Ar bažām gaidījām nākošo vakaru. Klusums un miers. Es ar to domāju – nenāca vecāko kursu tirgotāji. Nākošajās dienās klusu “klīda runas”, ka starp pirmkursniekiem (jaunajiem) esot viens, kurš trenējies boksā uz kura “vecie” esot “uzrāvušies”. Vai tā bija taisnība, nezinu. Tomēr šādas runas “sildīja sirdi” un mierināja prātu tajās dienās, kad sāku savu patstāvīgo dzīvi prom no vecākiem.
…
