Arī šajā vasarā ar lielu interesi sekoju līdzi Vitas vairāku dienu gājienam Camino de Santiago Spānijas ziemeļos. Pats tur nekad neesmu bijis, tādēļ lasot gājiena aprakstu manus iespaidus lielā mērā noteica Vitas tēlainais stāstījums un tam pievienotās fotogrāfijas.
Lai arī labam noskaņojumam un veselībai labprāt bieži staigāju, tomēr neesmu tālo ceļu gājējs. Pietam ar smagām somām. Dodu priekšroku vienkāršām takām un pludmalei. Tomēr, reiz, vēl pagājušajā gadsimtā, tā brīža kolēģis mani pierunāja uz vienu (līdz šim vienīgo) nopietnāku pārgājienu.
Tas notika deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija jau bija izvēlējusies neatkarības ceļu, bet vēl nebija nekādu ierobežojumu braukt uz Krieviju. Maršruts bija plānots pa Hibīnu kalniem Kolas pussalā. Ar lidmašīnu lidojām uz Murmansku. Tālāk ar vilcienu garas stundas “atpakaļ” dienvidu virzienā uz pārgājiena sākuma punktu.
Galīgi nekādas pieredzes par to, ko noteikti jāņem līdzi un bez kā var arī iztikt. Likās, ka var noderēt tas un tas, neiedomājoties, ka to visu vajadzēs pašam vien stiept uz savas muguras. Par muguru un stiepšanu: kaut kur izdevās sarunāt tajos laikos “krutāko” mugursomu – “rāmeni”. Brezenta auduma somu ar daudziem nodalījumiem un kabatām, kas piestiprināta viegla sakausējuma metāla rāmim.
Līdz pat brīdim, kad mūs atvedušais vilciens pazuda sliežu ceļa līkumā starp kalniem kaut kur pavisam svešā vietā, kuras nosaukumu varēja izlasīt uz dēlīša pie stabiņa dzelzceļa uzbēruma malā, savu pilno “rāmeni” ne reizes nebiju tā nopietni uzlicis uz muguras nešanai. Tikai paņēmis rokās lai ieliktu mašīnas kravas kastē braucot uz lidostu, tad uz viena pleca no mašīnas līdz lidostas bagāžas lentai … atkal uz vilcienu … un tā līdz pieminētajam stabiņam dzelzceļa malā.
Mūs līderis paziņoja, ka tajā vakarā esot jānoiet tikai kādi četri vai pieci kilometri līdz naktsmītnes vietai. Ja jāiet, tad jāiet. Beidzot soma normāli plecos un ejam. Bet ne jau pa līdzenu taciņu.
Pavisam drīz piezagās tāda sajūta, ka somā kāds kaut ko pamazām krauj klāt. Lences tā kā sāk spiest plecus. No ārpuses nenosakāma satura bumbulis mugursomā atspiedies pret muguru zem lāpstiņas. Prasītos tā kā lences pieregulēt. Vai vēl tālu jāiet? Un vispār pirmo reizi galvā iezagās doma – kāda velna pēc vispār piekritu piedalīties šajā pasākumā? Tas tikai pirmais vakars, bet priekšā vēl gandrīz vesela bezceļa nedēļa.
Kad beidzot bijām sasnieguši plānoto apmešanās vietu un soma pieskārās zemei, nākošā doma bija par to, cik drīz manas kājas atgūs sākotnējo garumu? Jo jau pēc pirmajiem kilometriem sajūta tāda, ka tās (nu – kājas) par dažiem centimetriem “iegrimušas” muguras lejasdaļā.
Teltīm vieta upes gultnē uz ūdens noapaļotiem akmeņiem (protams, ka sausumā) starp straumi un stāvu krastu. Mietiņi telts auklu stiprināšanai te “nedarbojas”, tās stiprinām ar akmeņiem. Salienam teltīs gulēšanai, bet klāt nākošā doma – ja nu naktī kalnos lietus? Vai paspēsim aizvākties uz drošāku vietu? Ūdenstūrisms nebija paredzēts mūsu plānos. Nakts pagāja tramīgā miegā un no rīta pamodāmies joprojām sausumā un joprojām savās teltīs. Turpinājums sekos.
Bet vairāk par sākumā pieminēto Vitas daudzdienu gājienu varat lasīt šeit: Camino de Santiago. Citi mani raksti par ceļošanu tuvāk un tālāk lasāmi šeit: Ceļošana
…
