Katram no mums bērnībā ir bijis sapnis – par ko es vēlos būt, kad izaugšu liels. Atceros, ka viens no maniem kaimiņu puikām teica, ka viņš būšot dzērājs. Kā BergJānis. Kamēr citi pieaugušie strādā, viņš tikai guļ ēnā pie sētas vai arī kādā citā ērtā vietā. Bet kad neguļ, vienmēr smaidīgs. Laikam priecīgs par visu.

Piekrītu, ka šis nav tas labākais bērnu dienu sapņa piemērs, tomēr arī tādi tie ir bijuši. Raugoties no tā laika bērna pieredzes un zināšanas par lielo cilvēku pasauli.

Gadiem ejot mainās domas, mainās dzīves mērķi. Manas (padomju laiku) paaudzes vīrieši pavisam noteikti atceras tādu pārdomu un dzīves mērķu pārcilāšanas brīdi, kāds bija neilgi pirms obligātā militārā dienesta beigām.

Tūlīt, tūlīt būs beigusies divu gadu piespiedu prombūtne no mājām, no ģimenes, no draugiem un paziņām. Ap to laiku daudzi no mums ar radu un paziņu starpniecību jau bija apzinājuši iespējamās darba vietas pēc “armijas” beigām. Tad arī vairs “nedarbotos” obligātais norīkojums uz darba vietām, ko saņēmām pēc mācību iestādes beigšanas.  Atkal “visi ceļi vaļā”, kā tikko būtu vēlreiz sasniedzis pilngadību.

Savukārt tie, kuri paši bija izvēlējušies savu nākotnes darbu un baidījās, ka tam nepiekritīs mājās gaidošā ģimene, par to stāstīja tikai saviem dienesta biedriem, jo tos nez vai kādreiz dzīvē sastaps un pirms laika neizpļāpāsies.

Te stāstā vieta mazai atkāpei par to, ka varam sapņot un plānot ko darīsim tālāk, tomēr kāds tajā brīdī šķietami maznozīmīgs notikums, nejauši satikts cilvēks, īsa saruna un … ilgi lolotais plāns tā arī paliek neīstenots. Turpmākie notikumi cilvēku pagriež pavisam citā virzienā (kāds iepriekš pat sapņos nav rādījies) un uz ilgu laiku.

Bija 1977.gada novembra pirmās dienas. Tikko kā Limbažu kara komisariātā biju nokārtojis papīrus, kā pienācās pēc obligātā militārā dienesta, un atvēru ārdurvis, lai dotos pieteikties savā “sapņu darbā”. Tomēr tālu netiku, jo uz komisariāta sliekšņa burtiski saskrējos ar kapteini Markovu, jauniesaucamo daļas priekšnieku.

“Tu jau mājās?”, viņš man jautāja. Likās, ka kapteinis atcerējās katru jauno vīrieti, kurš “gājis cauri” viņa daļai. “Ko tu darīsi tālāk?”, bija viņa nākošais jautājums.  

Jau pavēru muti lai atbildētu uz Markova jautājumu, bet nepaguvu. “Tu zini, tepat arodskola meklē jaunus darbiniekus. Aizbrauc un parunā”, viņš teica. Tātad mani patiesie plāni viņu nemaz neinteresēja.

Tā kā dienestā biju apguvis, ka virsniekam pretī nerunā, vien pajautāju, kā atrast viņa pieminēto arodskolu, par kuras esamību līdz tam pat dzirdējis nebiju. Pie sevis nodomāju: tepat vien ir. Aizbraukšu, aprunāšos.

Patiesi, brauciens ar motociklu līdz arodskolai aizņēma vien dažas minūtes. Domāju, ka mans armijas formas tērps atstāja iespaidu, jo skolas dežurants, droši vien kāds no vecāku kursu audzēkņiem, mani cieši nopētīja un bez kādiem jautājumiem aizveda līdz direktora kabineta durvīm. Pieklauvēju un iegāju pa tām.

Aiz durvīm atradās priekštelpa, kurā aiz savstarpēji iepretim novietotiem rakstāmgaldiem sēdēja divas sievietes. Viena no viņām apaļīga, pusmūžā, ierakusies uz galda izklāto papīru gūzmā kaut ko cītīgi rakstīja. Otra – jauna, tieva, ar spožām acīm šaurajā sejā un lielām krūtīm. Tādas “lietas” pēc diviem piespiedu gadiem vīriešu kolektīvā uzreiz “dūrās acīs”.

Abas ieinteresēti paskatījās uz mani, līdz teicu, ka esmu ieradies runāt par darbu. Jaunākā sieviete lūdza pagaidīt, piecēlās un pavēra kādas citas durvis. Nedzirdēju, ko viņa teica blakus telpā esošam cilvēkam, bet pēc mirkļa viņa aicināja mani doties tālāk, atvērtajā durvīs.

Ieejot nākošajā telpā vispirms ievēroju lielu rakstāmgaldu uz kura vairākās kaudzītēs atradās neskaitāmas dokumentu mapes un starp tām arī atsevišķas aprakstītas papīra lapas. Aiz rakstāmgalda, ar muguru pret logu, sēdēja uzvalkā ģērbies vīrietis. Pirmais ko pamanīju – bez matiem. Direktors.

Sasveicinājāmies. Pateicu savu ierašanās mērķi, neslēpjot, ka mani uz to pamudināja kapteinis Markovs. Direktors par to nemaz nelikās pārsteigts. Sarunas saturu detaļās neatceros, bet pavisam noteikti viens no jautājumiem bija – no kuras puses es pats esmu? Kad atbildēju, ka no Pāles, direktors piecēlās un uz īsu brīdi izgāja no kabineta. Tad atgriezās un turpinājām sarunu.

Pēc dažām minūtēm atvērās direktora kabineta durvis un ienāca … vecākā leitnanta formā tērpies vīrietis. Gandrīz jau no paša sliekšņa viņš iepazīstināja ar sevi – militārās apmācības skolotājs Jānis. Arī esot no Pāles. Tad lūk kādēļ direktors uz brīdi pazuda – izsauca papildspēkus.

Lai nu kā, bet Jānis prata runāt. Ātri un emocionāli. Viņa sejā mīmika mainījās ik pēc brīža. Reizēm likās, ka viņa uzacis pacelsies līdz pat matiem. Ticiet man, tas nozīmēja, ļoti augstu. Jo Jāņa mati jau bija “atkāpušies” tālu no tās galvas daļas, ko sauc par pieri.

Jānis labi pazīstot divus manus vecākos brāļus. Laikam vēl biju pārāk jauns, jo par viņu pašu nekad iepriekš neko nebiju dzirdējis. Tikvien kā zināju, ka Pālē kaut kur ir Riņķu mājas.

Visu iepriekš aprakstīto notikumu “sausais atlikums” bija tāds, ka 1977.gada novembrī sāku strādāt Limbažu arodskolā. Oficiāli to sauca par Limbažu 18.pilsētas profesionāli tehnisko celtnieku vidusskolu (18.PPTCV).

Kad Limbažu arodskolā biju jau nostrādājis kādu laiciņu, tā pati tievā (slaidā) lietvede ieminējās, ka reiz kāds karavīrs esot interesējies par darbu skolā, bet tad tā arī “pazudis ar galiem”. Laikam pārdomājis. Re, kā formas tērps maina cilvēku, jo to viņa teica par mani.

Nobeigumā atkal atgriezīšos pie sākuma teiktā, ka varam plānot daudz ko, tomēr neparedzētas tikšanās ar diviem cilvēkiem – kapteini Markovu un vecāko leitnantu Jāni – manā dzīvē notikumu gaitu uz daudziem gadiem pagrieza pavisam citā virzienā. Tā uz savu “sapņu” darba vietu neaizbraucu ne tajā dienā, ne arī vēlāk.

Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Vēlaties uzzināt vairāk, kā dažādi notikumi var ietekmēt mūsu dzīvi, iesaku izlasīt grāmatu “Mirklis ar sevi”.

Views: 149

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail