Ja kaut ko gribi uzrakstīt, tad pavisam noteikti nedrīkst staigāt apkārt un garām baltai (un pagaidām tukšai) papīra lapai un sev teikt, ka tūlīt, tūlīt ķeršos pie rakstīšanas. Tikai jāizdomā ar ko un kā sākt. Un tad tik būs.

Ar tādu domāšanu un pieeju rakstīšanas procesam pavisam noteikti nekas vēl ilgi nebūs. Vienmēr atradīsies atrunas, ka vispirms jāizdara šis, pēc tam vēl tas. Pa to laiku rit ne vien stundas, bet jau dienas un pat nedēļas. Bet baltā lapa joprojām tukša. Tikai palaikam pārlikta citā vietā. Nedaudz nostāk no acīm un … domām.

Savukārt tā neuzrakstītā doma ir kā korķis priekšā – tām idejām un domām, kas maisās pa galvu. Tikai netiek laukā.

Laikam jau pa visiem simts ir taisnība tajā, kas ar manis paša roku rakstīts kādu laiku iepriekš, ka …. Vajag atbrīvot vietu un ceļu gaišām (svaigām) domām.

To var arī izdarīt, ja jebkuru deju par kādu konkrētu tēmu uzreiz pieraksta. Pat vēl nezinot  tieši kurā vietā nākošajā rakstu darbā tā ideja atradīs savu vietu, tomēr tā nebūs neglābjami pazudusi.

Tas var būt kāds atbilstošs un stāstījumu papildinošs notikums no pagātnes, kāds konkrēts fakts, novērojums vai dzirdēta saruna. Nonāksi līdz rakstīšanai – atradīsi tam visam savu pienācīgu vietu.

Tikai neriņķo “pa tukšo” ap balto (tukšo) papīra lapu. Sāc ar kaut ko. Un tad jau domu straume atradīs savu ceļu.

Visits: 55

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail