Tajā, no mūsdienām raugoties, tālajā 1977.gada novembrī no tikko demobilizētā obligātā dienesta karavīra kļuvu par pedagogu. Tagad pat īsti neatceros, vai man bija kādas izvēles iespējas. Laikam jau nebija, vai arī vēl nebiju iemācījies iebilsts saviem priekšniekiem.

Dzīvē reizēm notiek dažādi neparedzami notikumu pavērsieni. Viens no tiem tikko kā bija noticies – vispirms mana nonākšana Limbažu arodskolā kā “mācību spēkam”. Drīz vien sekoja nākošais. Arodskolā vēl bez dažādām celtniecībā vajadzīgām profesijām mācīja arī autoceltņu vadītājus. Jauniešiem vajadzēja ne tikai iemācīties vadīt kravas automašīnu, bet arī kā to apkopt.

Tā nu vienu dienu direktora vietnieks mani paaicināja savā kabinetā un pateica – mācīsi puišiem par automašīnu ekspluatācijas materiāliem. Visādām degvielām, eļļām, smērēm un daudz ko citu, kas vajadzīgs automašīnu lietošanai.

Ja godīgi, biju ļoti pārsteigts par tikko dzirdēto. Ne tik daudz par to, ka nāksies stāties klases priekšā, bet gan …nu, vispār, varu atzīties, ka, mācoties tehnikumā par auto mehāniķi, tieši šajā mācību priekšmetā knapi “izvilku” uz tajos laikos minimālo sekmīgo atzīmi. Bet tagad visa tā “sausā” un garlaicīgā (kā man līdz tam šķita), mācību tēma būs jāmāca citiem. Jutos kā atgriezies dažus gadus atpakaļ, gan pavisam citā, svešā, pozīcijā – aiz skolotāju galda.

Uz pirmo stundu jaunajā statusā gāju pavisam satraucies. Sekoju direktora vietniekam lejā pa kāpnēm uz pagraba stāvu, pa patumšo gaiteni garām ēdnīcai uz gaiteņa pašu tālāko galu, kur jau atradās audzēkņu grupa.

Tajos laikos arodskolā bija tāda kārtība, ka grupas dežurants nostādīja grupu ierindā un ziņoja pasniedzējam, ka grupa ieradusies uz stundu. Pēc tam vienbalsīga (kolektīva)  sasveicināšanās un vietu ieņemšana klases telpā.

Šajā reizē “oficiālo daļu” vēl novadīja direktora vietnieks. Klasē mani iepazīstināja ar audzēkņiem (vai otrādi) un tad viņš mani atstāja aci pret aci “saplosīšanai” ar puišiem, kuri tad bija vien dažus gadus jaunāki par mani.

Protams, ka līdz tam mani neviens nebija mācījis ne par to, kā komunicēt ar jauniešiem, ne arī kā viņiem ko iemācīt. Ātri uz savas ādas izjutu to, cik nežēlīgi jaunieši ir pret jebkuru jaunu skolotāju. Jaunu – es nedomāju vecuma vai pieredzes (tās trūkuma) ziņā, bet savstarpējas saskarsmes sākumu. Pirmās nodarbības, kuru laikā ar dažādām metodēm audzēkņi centās noskaidrot, ko viņi var atļauties manā klātbūtnē, manis vadīto stundu laikā.

Mans pirmais atzinums – jo mazāk reaģēšu uz visādām sīkām un maznozīmīgām “provokācijām”, jo ātrāk viņi nomierināsies. Sākumā jau “iekritu” un pavilkos un bieži vien notikumu gaita stundā nebija tā, kā man gribētos.

Otrais atzinums – ārēji neizrādīt savas negatīvās emocijas par dažādām viņu izdarībām. Jo viņi gaidīja manas dusmas un neapmierinātību, par ko neslēpti uzjautrinājās. Nācās meklēt piemērotus (lasi – pieņemamus un atļautus) dažādu situāciju risinājumus. Kaut brīžiem likās, visvienkāršāk būtu “iešaut pa ausi”. Kā vīrietis vīrietim. Sāku audzēt “biezu ādu”.

Trešais atzinums – lai kaut daļai audzēkņu uzturētu interesi par mācību tēmu, nedrīkst cieši pieturēties tikai pie “oficiālās” mācību grāmatas. Viņi ātri saprata, ka var atļauties stundās neklausīties, jo viss par ko stāstīju ir atrodams vienā, skolas bibliotēkā pieejamā grāmatā, kuru paspēs izlasīt pirms ieskaites vai eksāmena. Tādēļ sāku meklēt citas grāmatas, kurās tās pašas tēmas aprakstītas savādāk un bieži pat interesantāk. Pamanījuši, ka mans stāstījums nesakrīt ar mācību grāmatu, audzēkņu interese nodarbībās klausīties un  vismaz kaut ko pierakstīt palielinājās. Tādu “pieeju” izmantoju arī citās mācību iestādēs, mācot citus mācību priekšmetus.

Tas gan nozīmēja, ka man pašam vajadzēja vakaros 2 – 3 stundas laika, lai pats izlasītu tās “papildus” grāmatas un sagatavotos nākošās dienas stundām. Šādam “virsstundu” darbam (papildus neapmaksātam) bija arī savs “nemateriāls” labums, jo mācību daļas vadītāja, kura dzīvoja pretējā mājā, un ilgi redzēja gaismu manos logos, reiz mutiski atzīmēja man lielo centību.

Tādi nu bija mani pirmie soļi “mācību spēka” kurpēs un pirmie secinājumi. Kā veicās tālāk, par to kādā citā rakstā.

Te varat izlasīt par to, kā es vispār nonācu arodskolā, kas arī bija viens no iepriekš  neplānotiem manas dzīves pagriezieniem: Kā es reiz neieguvu savu sapņa darbu

Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Views: 117

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail