Atzīšos, ka ne vienu vien reizi esmu priecējis acis skatoties ķīniešu vai korejiešu dažādu masu pasākumu ierakstus, kuros simtiem jaunu cilvēku perfektās līnijās un sinhroni ne tikai soļo, bet arī veic dažādas citas aktivitātes, piemēram, vingro. Protams, pārsvarā gadījumu šajos ierakstos redzamas īpaši izvelētas, atlasītas sievietes.
Bet vai zinājāt, ka līdzīgi pasākumi ir notikuši arī Latvijā? Pagājušā gadsimta beigu daļā, kad katra daudz maz nozīmīga un sevi cienoša tautsaimniecības nozare svinēja savus profesionālos svētkus. Tādu svētku atklāšanā vai nobeiguma pasākumā neiztrūkstoša sastāvdaļa bija masu vingrojumi (ar vairākiem simtiem dalībnieku) stadionos vai vienkārši futbola laukumos.
Viens no “risināmiem jautājumiem” bija – kur atrast šos vingrotājus? Ne tikai uz pašu svētku pasākumu, bet pirms tam vēl dienām ilgi vingrināties. Nez’ kuram tajos laikos ienāca prātā doma, ka Latvijā pastāv “Darba rezerves”, kā sauca kuplo profesionāli tehnisko skolu (arodskolu) audzēkņu saimi.
Atkarībā no tā, kad bija plānots kārtējais kādas nozares “lielais” pasākums, “no augšas” noteica – vai nu dalība tajā notiks uz mācību laika rēķina, vai arī “saīsinās” audzēkņu vasaras brīvlaiku. Tāpat centralizēti noteica, kurai arodskolai un cik audzēkņu jāsūta uz pasākumu.
Nezinu pēc kādiem izvēles kritērijiem tajā vasarā vadījās mana priekšniecība Limbažu arodskolā, bez uz vienu šādu “nometni” norīkoja mani un vēl vienu “mana gada” kolēģi. Visticamāk – mēs tad bijām tie paši jaunākie pedagogi. Tajā visā gan bija viena pozitīva ziņa, ka no skolas nosūtīja manu audzināmo mācību grupu. Pazinu “mūsējos” ne tikai pēc izskata, bet arī varēju prognozēt viņu uzvedību. Kā vēlāk noskaidrojās – tā bija ļoti liela priekšrocība, jo citas skolas savas “komandas” komplektēja kā pagadās un viņu pedagogi “savējos” knapi varēja atpazīt citu vidū, kur nu vēl tos “noganīt”.
Tomēr šī mana stāsta “sāls” ir pavisam par ko citu. Es un mans kolēģis, ar kuru kopā devos šajā “izsūtījumā”, pēc obligātā militārā dienesta, arodskolā bijām nostrādājuši vien kādu pusgadu. Tātad – abi bijām ne tikai dažus gadus vecāki par mūsu audzēkņiem, bet arī vizuāli no viņiem daudz neatšķīrāmies. Mūsu arodskolā pie tā jau bija pieraduši, bet kā ar citiem? Par to lasiet tālāk.
No Limbažiem ceļā uz Jaungulbeni, kur vietējā laiku arodskolā notika iepriekš pieminētā treniņu nometne, ar veco RAF koka autobusu pagāja vairākas stundas. Beidzot atradām vajadzīgo ēku, kurā atradās nometnes vadība. Audzēkņi izkāpa no autobusa lai “izlocītu kājas”, bet mēs ar kolēģi gājām noskaidrot, kur mums ierādīta dzīvošana.
Iegājām telpā, kurā atradās vairāki cilvēki. Rakstāmgaldi nokrauti ar papīriem, viena sieviete kaut ko skaļi runāja pa telefonu. Mūsu parādīšanās telpā tur esošiem cilvēkiem īpašu interesi neradīja. Vīrietim, kurš stāvēja vistuvāk durvīm, jautāju, kur varam uzzināt, kurās telpās apmesties. Viņš norādīja uz sievieti, kura pa to laiku bija beigusi telefona sarunu – viņa pateikšot.
Piegājām pie viņas galda un atkārtoju jautājumu par apmešanos. Viņa neviltotā izbrīnā paskatījās vispirms uz mani, tad uz manu kolēģi un vaicāja: “No kurienes jūs esat?”.
“No Limbažu 18.arodskolas”, atbildēju. “Tas jauki”, viņa teica, “bet kur jūsu skolotāji?”.
“Mēs esam skolotāji”, atbildēju. “Nu, labi, pajokojām. Pasauciet tomēr savus skolotājus”, sievietes laipnība bija nedaudz mazinājusies. Mūsu sarunā sāka ieklausīties arī citi, kas tobrīd atradās telpā.
Pagāja labs brīdis, kamēr divatā ar kolēģi pārliecinājām nometnes administrāciju, ka mēs patiešām esam skolas darbinieki, bet ne vecāko kursu audzēkņi, un nevienu negribam izjokot. Tad tikām arī pie savām mītnes telpām. Nometnes piedzīvojumi varēja sākties.
Mana un kolēģa tā brīža jaunība un ārējais izskats nometnes laikā radīja ne vienu vien interesantu momentu. Tā bija sanācis, ka nometne Jaungulbenē notika jūnijā, tieši ap Jāņu laiku. Protams, ka tāds pasākums nevar paiet bez svinēšanas. Tā vairāku skolu pedagogi “sameta” naudu aliņiem, atrada lielu un izturīgu sporta somu un … tā kā mēs ar kolēģi bijām jaunākie, tad izvēle par to, kuri ies uz veikalu, protams, “krita” uz mums abiem.
Tajā dienā laiks bija saulains, pat karsts. Līdz veikalam, kurā pārdeva alu, bija jāiet pāris kilometru, bet gājiena iesākums nelikās grūts, salīdzinot ar atpakaļceļu. Divatā, katrs aiz savas siksnas, nesot smago sporta somu, likās, ka saule kļuvusi vēl karstāka. Gājām pa grants ceļu un pa brīdim pūtinājām “novilktās” rokas, mainoties ar somas pusēm un vienu domu galvā – kaut ceļa gals mums kaut nedaudz panāktos pretī. Liekas, ka todien kāds mūsu vēlēšanos bija uzklausījis.
Vienā brīdī mums pavisam lēnām pabrauca garām nometnes administrācijas Volga. Tajā sēdēja tikai šoferis. Jūs domājat, ka viņš mūs “paņēma” pa ceļam? Nē. Cieši mūs nopētīja, tad “piedeva gāzi” un auto pazuda aiz saceltā putekļu mākoņa.
Bijām pagājuši vien nelielu gabalu, kad no nometnes puses lielā ātrumā tuvojās putekļu mākonis, kura priekšā bija redzama tikko pieminētā Volga. Automašīnas priekšējā logā skaidri redzējām divas sejas. Viena no tām šofera seja, kura starot staroja savā svarīgumā un triumfā. Kā nu nē – pieķēris divus audzēkņus nesam smagu somu, 100 punkti, ka ar alkoholu.
Otra seja – viens no nometnes administrācijas darbiniekiem, ar kuru iepazināmies jau pirmā vakara sarunas laikā. Braucot tuvāk viņa sejā redzamais azarts par noteiktās kārtības pārkāpēju notveršanu transformējās uz nenoslēpjamu apmulsumu, varbūt pat neziņu – ko ar mums tagad darīt?
Protams, viņš labi saprata, ko tādā karstumā mēs ar kolēģi nosvīduši stiepjam lielajā somā. Bez liekiem vārdiem viņš aicināja kāpt mašīnā ar visu somu un mūs aizveda līdz pat durvju priekšai. Pirms izkāpšanas gan piebilda, lai audzēkņi mūs neredz lietojam somas saturu. Paldies viņam par to.
Paldies arī “acīgajam” Volgas šoferītim, kurš vienaldzīgi nepabrauca garām man un kolēģim uz karstā un putekļainā ceļa tieši tad, kad likās – rokas no smaguma būtu tā kā garākas pastiepušās vai, bet ceļa gals pārvērties par apvārsni, kas nenāk un nenāk tuvāk.
Tā arī nekad neuzzināšu (bet būtu interesanti), ko administrācijas darbonis pēc mūsu izkāpšanas pie kopmītnēm skaidroja Volgas šoferītim, jo viņš izskatījās visai samulsis. Liekas, ka tajā brīdī viņš īsti nesaprata notiekošo. Tā reizēm gadās.
Šie bija vien pāris savdabīgi notikumi no gados ļoti jauna pedagoga –iesācēja pieredzes, ar kuriem nācās saskarties. Kā jau paši pamanījāt – ne kripatas no pedagoģijas. Bet arī tā notiek. Cilvēki vien esam. Par citiem – kādā no nākošajiem stāstiem.
Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).
…
Visits: 113
