Tajā rītā NBS štābā ierados “kā spārnos”. Kā nu nē! Jau no paša rīta paredzēts dienesta brauciens uz Briseli. Uz divām dienām. Tomēr ar to jau armija atšķiras no daudzām citām jomām, jo reizēm ne viss notiek tā kā ilgi plānots.

Vispirms man atņēma lidojuma biļetes un tikai pēc tam paziņoja – uz Briseli brauksi. Tikai vakarpusē. Uz četrām dienām. Paskaidrojumi sekoja pēc tam. 

Pirmais plānotais pasākums  – Latvijas pārskata ziņojums kaut kādā Eiropas Savienības militārā institūcijā netiek atcelts.  Bet klāt nāk kāds cits pasākums – pārskata ziņojums kādā no NATO institūcijām.

Kaut kur “augšā” ir izlemts – kādēļ vēl kādam braukt šurpu – turpu, ja reiz viens aizbrauc – var palikt uz vietas un piedalīties abos pasākumos. Tas “kāds” biju es.

Pēc dažām stundām uz mana galda nolika citu lidojumu biļešu komplektu “turp un atpakaļ”. Norēķina kartes kontā “ienāca” papildus nauda ēšanai un viesnīcai.

Tiešais priekšnieks aizlidoja jau no rīta. Pirms tam viņš mani noinstruēja, ka Briseles lidostā kāds mani sagaidīs uz aizvedīs uz rezervēto viesnīcu. Un piedzīvojums sākās.

Briseles lidosta. Izklīst atlidojušie kopā ar sagaidītājiem. Raugos apkārt, bet neviens neizrāda interesei par manu personu. Pie sevis prātoju, ka var būt ne mazums iemeslu, kas var aizkavēt manu sagaidītāju. Apsēžos uz sola, novietoju blakus ceļasomu un izņemu Rīgas lidostā nopirkto pabiezo žurnālu. Noderēs laika “nosišanai”. Lasot.

Paiet, varbūt, vismaz stunda. Neviena sagaidītāja nav joprojām. Vēla vakara stunda. Cilvēku paliek aizvien mazāk. Paļaujoties uz sava priekšnieka instrukciju, Rīgā pat nepainteresējos par jebkādu telefona numuru – kur piezvanīt, ja nu kas.

Turpinu lasīt žurnālu, bet teksta jēga jau sāk slīdēt garām apziņai. Prāts pārcilā visādus variantus. Lai cik dīvaini arī neliktos tādā situācijā, bet bez pārāk liela satraukuma. Un tam ir savi iemesli. Jo šī ir pirmā reize, kad man pašam ir līdzi ne tikai lidojumu biļetes atpakaļ pēc dažām dienām, bet arī nauda viesnīcai un dzīvošanai (ēšanai)  šim laikam. Bet pats, pats nomierinošākais arguments manā ceļasomā – nākošās dienas sanāksmē vajadzīgā Latvijas puses prezentācija un citi dokumenti. Tātad – agrāk vai vēlāk, bet mani sāks meklēt “savējie”.

Turpinu lasīt. Vismaz mēģinu. Nosaku sev “robežlīniju” – izlasīt visu žurnālu un tad ķerties pie plāna “B”. Tomēr līdz tam notikumi nenonāca. Kad žurnālā nelasītas bija palikušas dažas lapas, telpā ienāca divas ļoti gaidītas personas. Mans tiešais priekšnieks un Latvijas pārstāvis vienā no NATO institūcijām.

Pēc vakariņām viņi piezvanījuši manam sagaidītājam lai pajautātu – vai viss kārtībā? Un viņu … pamodinājuši, jo tas pavisam piemirsis par manu sagaidīšanu.

Tā nu priekšnieki nolēmuši, ka ātrāk būs pašiem doties meklēt mani lidostā, nekā te ierastos samiegojies kolēģis. Vietā labs princips no kādas krievu filmas – tikšanās vietu mainīt nedrīkst.

Domājat, ka ar to mani raibumi Briselē beidzās. Ne uz to pusi. Turpinājums sekos – “Zem tanka“, kā arī – Kā es Briseli ieņēmu. Trešā epizode. Centrālā persona.

Visits: 47

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail