Čekas maisu tēma gadiem ilgi ir bijusi kā karsts kartupelis plaukstā … kam īsti nevar atrast vietu. Tagad, kad publicēti čekas maisos atrasti vārdi, uz brīdi atkal vārījās emocijas un skanēja saucieni: Re kur viņš! Tajā pašā laikā daudz tika runāts par to, kā cilvēki varēja nokļūt kādā no daudziem čekas maisiem. Turpinājumā īss mans stāsts par šo tēmu.
1977.gadā pēc obligātā militārā dienesta Padomju Armijā, atgriezos Limbažos. Kā jau pienākas, reģistrējos kara komisariātā. Pēc neilga laika mani vēlreiz paaicināja uz kara komisariātu lai it kā precizētu uzskaites informāciju. Tā manā karaklausības apliecībā (vojenniji biļet) parādījās ieraksts, ka esmu dienējis sevišķas nozīmes karaspēkā (OSNAZ, kam, ja nemaldos, bija kaut kāds sakars ar PSRS drošības struktūrām) radioizlūkošanas speciālists – rotas tehniķis. Mēģināju gan iestāstīt, ka biju tehniķis un manā atbildībā bija automašīnas, kuras pārvadāja tās radioizlūkošanas iekārtas. Bet kas nu manī klausījās un arī tas OSNAZ likās tajos laikos prestižs ieraksts. Tad pat prātā neienāca, kāds tam visam būs turpinājums.
Dažus mēnešus vēlāk mani pie sevis izsauca kāds no manas darba vietas vadības un teica, ka man “tad un tad” ir jāierodas “tur un tur”. Bez paskaidrojumiem, vien piebilstot, lai nevienam par to nestāsta.
Biju satraucies un reizē ieintriģēts. Loģiski, ka aizgāju. Vienkārši iekārtotas telpas. Man sagaidīja ļoti laipns vīrietis. Īsi deva mājienu par to, kāda veida iestādi viņš pārstāv.
Tālāk sarunas gaitā mani iztaujāja par obligātā dienesta laiku, dienesta biedriem, komandieriem. Iespējams, iztaustīšana lai pārbaudītu, jo “neiestigām detaļās”. Ar to arī pirmā saruna beidzās. Pirms manas promiešanas vīrietis pirmais izgāja no kabineta, pārlūkoja kāpņu telpu un tad teica, ka varu doties prom.
Neatceros īsti pēc cik ilga laika, bet sekoja nākošā saruna. Jau konkrētāka iztaujāšana par reālo dzīvi. ‘Piemēram, vai nav ievēroti kādi gadījumi, kad kāds nievājoši izsakās par notiekošo tā laika valstī, vai kā citādi grauj sabiedrības noskaņojumu. Tā kā pēc armijas strādāju pavisam neilgu laiku un dienas lielāko daļu pavadīju mācību automašīnā kopā ar apmācāmajiem audzēkņiem, tad nebija nekā tāda, kas iztaujātāju varētu interesēt. Otrā saruna bija pēdējā mūsu tikšanās. Limbažos.
Pēc nedaudz vairāk kā gada nomainīju darbu, pārcēlos uz Cēsu pusi. Pāris mēnešu vien pagāja, kad atkal tas pats – vizīte pie priekšniecības un norāde, kad un kur man jāierodas. Šoreiz Cēsīs. Tātad mans vārds varēja palikt uz kādas lapas un netika aizmirsts pavisam.
Mani sagaidīja tikpat laipns kungs, kā Limbažos. Saruna atkal sākās par manu dienestu Padomju Armijā. Bet nu jau daži konkrētāki jautājumi. Tā arī nesapratu – kāpēc, jo visu jau paši varēja sen uzzināt, pārbaudīt. No kabineta šoreiz mani izvadīja pa citām durvīm, šaurām kāpnēm uz izgāju no ēkas uz pavisam citas ielas, aiz stūra.
Pēc laika sekoja nākošais uzaicinājums. Šoreiz interesēja konkrētas lietas – par kolēģiem, kuri bieži brauca uz ārzemēm. Kas gan tās bija par ārzemēm? Vācijas Demokrātiskā republika uz kurieni pie sadraudzības partneriem regulāri brauca augstākajai vadībai pietuvinātie cilvēki. Tā kā es šai pietuvināto grupai nepiederēju, interese par mani strauji mazinājās.
Mani vēlreiz iztaujāja par obligāto dienestu Padomju Armijā, ar ko tur esmu nodarbojies, kādā amatā. Izstāstīju kā bija. Šoreiz, acīm redzot, bija sastaptas dzirdīgas (trennētas) ausis, jo pēc pāris nedēļām mani aizsauca uz kara komisariātu, kur karaklausības apliecībā nosvītroja ierakstu par dienestu OSNAZ laipnie, noslēpumainie kungi mani uz pārrunām arī nekad vairs neaicināja.
Pēc čekas maisu atvēršanas klausījos intervijas ar dažādiem cilvēkiem, kuri ir maisos vai arī tiem tuvu stāvējuši. Tajā skaitā ar bijušiem (ja tā var teikt) čekas darbiniekiem. Vairāki teica, ka, kā jau tajā laikā PSRS – pastāvēja plāns, kuru par katru cenu vajadzēja izpildīt. Arī jaunu ziņotāju vervēšanā. Tā nu pastāv iespēja, manuprāt, ka pēc līdzīgiem gadījumiem, kādu aprakstīju par sevi, kāds no vārdiem tapa uzrakstīts uz veidlapas, pašam par to pat nezinot.
Visits: 82
