Tas notika tajā dienā, ko Latvijas radio 2 nosauca par – Ziemassvētku vakara dienu. Grūti izšķities kā vēl to nosaukt – par neierastu ziemas dienu (jo no sala un sniega ne miņas) vai par neko īpašu – diena kā jau citas decembra dienas pēdējo gadu laikā. Bez sniega, bez saules, bez vēja pūsmiņas, ar miglu, zemiem mākoņiem un ūdens pilēm priežu skuju galos.
Ka daudziem no mums, arī man ir savi līdz Ziemassvētku vakaram noteikti veicamie darbi, kuri mani aizveda Vidzemē. Nedaudz vēlāk arī Cēsu pusē. Tur, pavisam blakus pilsētai, drusku lejā pa kalniņu, mežā iekārtojies Niniera ezers. Pie tā arī izlēmu pavadīt savu pusdienas pauzi.
No automašīnas paņēmis līdzi pīrādziņu paciņu un termosu ar kafiju, iekārtojos uz tāda pamatīga, stabila sola (krēsla?) zem priedēm ar skatu uz pilnīgi gludo ezera spoguli. Nu, taisnību sakot, pavisam gluds tas nebija, jo tajā vieglas krokas ievilka divas pīles. Vienai no tām būs sava loma manā šīs dienas stāstā.
Pa ceļu starp kokiem, šūpojoties lēzenajās bedrēs, lēni piebrauc un aizbrauc pa kādai automašīnai. Dažas piestāj tuvāk ezerā iekārtotajai peldvietai, dažas lielākā laukumā man aiz muguras. Piebraucējus īpaši nepētu. Tos, kuri man aiz muguras – labi dzirdu. Daudzi ar suņiem un tie dodas pastaigā pa mežu uz ezera pretējo krastu.
Man priekšā, iekārtotajā peldvietā, no ūdens izbrien kāds plecīgs vīrietis, kuru aiz retajiem krūmiem nebiju iepriekš pamanījis. Viņš uzmet uz pleciem biezu sarkanbrūnu halātu un nozūd starp kokiem automašīnu virzienā. Viņam pretī ezera virzienā nāk divi vīrieši un sieviete. Vīrieši ātri noģērbj virsdrēbes un iebrien ūdenī.
Te man pavisam tuvu, aiz muguras, atskan skaļa vīrieša balss: “Osvald, liec mierā cilvēku!” Pagriežu galvu balss virzienā un redzu, ka manu pīrādziņu sainītis ieinteresējis lieeelllluuuu, brūnu suni. Skatos uz suņa purnu ar siekalu stīdziņām gandrīz vai manas sejas augstumā un pie sevis domāju – kas vērtīgāks – mani pirksti vai pīrādziņi? Par laimi Osvalds ir paklausīgs un lēnā, smagnējā gaitā dodas līdzi saimniekam tālāk gar ezera krastu.
Tad turpat man aiz muguras dzirdu satrauktu sievietes balsi: “Tu redzēji? Tu redzēji? Tur peldēja divas pīles, bet viena pazuda. Laikam noslīka!” Tā kā šīs bažas pavisam noteikti nebija domātas man, neatskatījos. Neuzdrošinājos arī skaļi smieties, tikai pie savies pasmaidīju.
Pa to laiku iepriekš pieminēti peldētāji jau aizgājuši. Tomēr vieta tukša nepaliek. Viņu vietā no laipas ezerā iekāpj divi citi vīrieši. Varētu būt ap gadiem trīsdesmit. Atšķirībā no iepriekšējiem, šie nesteidzas, bet skaļa balsī apspriež šādas ūdens procedūras. Tā arī es uzzinu, cik bieži to vajadzētu darīt, kā arī to, ka lielā salā esot vieglā ieiet ūdenī, nekā šodienas apstākļos, kad ir ap plus 5.
Dzīve notiek arī ezera pretējā krastā. No tās puses pāri rāmajam ūdens klajumam pārskan skaļa diskusija krievu valodā ar grūti tulkojamu vārdu piejaukumu. Noprotu, ka kāds suns ir piegājis pārāk tuvu cita sunim un izrādījis pārlieku uzmanību, bet saimnieks nav licies ne zinis. Savukārt ar to nav apmierināta apbižotā suņa saimniece. Tagad to zinu arī es.
Peldētavā notikusi “roņu” maiņa. Tagad ūdenī dodas jau vecāka gada gājuma kungs garās melnās treniņbiksēs (hidrotērps – ?) no potītēm gandrīz līdz padusēm. Izskatās, ka ezers tukšs te “nestāv”. Tādēļ arī mani nepārsteidz krastā redzamais iekārtojums – laipa ezerā ar kāpnītēm iekāpšanai ūdenī. Krastā sols, galds, drēbju pakaramais un smiltis pārklātas ar kokskaidu plāksnēm. Viss paredzēts veselīgā dzīves veida piekritējiem.
Arī bez Osvalda palīdzības esmu ticis galā ar saviem pīrādziņiem un kafiju. Ziemassvētku vakara diena turpinās un man vēl tāls ceļš braucams.
Visits: 99
