No Sajūtu bungām līdz Sajūtu pirtij

Šī gada maijā Cēsīs, Spīdalu saietā, pirmo reizi klātienē iepazinos ar Sajūtu bungām. Ilzes roku iekustinātas, tās mani uzrunāja. Tik cieši, ka gribēju Sajūtu bungas dzirdēt vēl.

Tikai, kad sāku interesēties par tādām iespējām, izrādījās, ka tāda atsevišķa Sajūtu bungu seansa nemaz nav. Tās gatavojot un spēlējot katrs priekš sevis. Bet, ja klients vēlas, bungu skaņas esot kā papildus „bonuss” Sajūtu pirts apmeklētājiem. Pēc salīdzinoši īsa apdomas laika tika pieņemts lēmums ļauties Sajūtu pirts procedūrām.

Lai arī no mājām tika izbraukts laicīgi, bet pa ceļam pusdienu ieturēšana, pēdējo liepziedu meklēšana, zvans Ilzei, lai noskaidrotu – vai tas ceļš mežā, uz kura atrodos, ir pareizais. Nebija. Tādēļ pie pirtiņas auto pieripoja vien precīzi minūti pirms norunātā laika.  

Uz pirts lieveņa jau gaidīja kaudzīte ar sagatavotām pirtsslotām, dažādām zālēm un lapām, kā arī mazs galdiņš ar zāļu uzlējumu lielā stikla krūzē. Garšīgs. Ar iekšā slēptu jautājumu – kas sagaida pirts iekšpusē. Jo, atzīšos, nekad iepriekš tādas īpašas pirts procedūras uz savas ādas neesmu baudījis. Tika uzkarsēta miesa, auksta duša vai vaļēja ūdens tilpne, un viss no jauna. Bet ne šoreiz.

Pēc tam, kad virsdrēbes nomainītas pret plānu, mīkstu dvieli, paveras pirtstelpas stiklotās durvis. Galva jāpaslēpj aukstā ūdenī atdzesētā pirts cepurē. Jāapsēžas uz pašas augstākās lāvas un kājas jāiegremdē traukā ar ļoti siltu zāļu uzlējumu. Mmmmm, kas par jaukām sajūtām! Rokās tiek iedots smaržojošs vīgriežu pušķis, kurā ieslēpt degunu. Tas jau otrs – mmmmm!

Ilze pasmeļ lielā koka karotē ūdeni un saka, ka laiks pielūgt pirts gariņu. Pamaisa ūdeni un kaut ko klusi pie sevs norunā. Tad mana kārta. Varot arī izteikt vēlēšanos. Skaļi vai klusi. Tad ar pirts slotām kā ar ventilatoriem sagriezās tāds karsta gaisa mutulis, kam sekoja pašas pirts slotas. Tāpat, uz lāvas sēžot ar kājām siltajā zāļu ūdeni, tika saņemts pirmais „pēriens”. Pēc tā vēl brīdi ļāva pavadīt pirts telpā, sagaidīt pirmos sviedrus. Tad vēss zāļu uzlējums no lielās stikla krūzes pirts priekštelpā un neliela atelpa.

Neņemos precīzi aprakstīt, kas tieši un kādā secībā notika pēc tam, jo reizēm bija sajūta, ka pats atrodies atstatus no sava ķermeņa un laika ritējums vairs uz mani neattiecas.

Nākošā procedūra tika pieņemta uz lāvas guļot horizontāli pār smaržojošām lapām un ziediem. Galvā atkal atdzesēta pirts cepure, seju piesedza ar mitru, vēsu pirts slotu un turpat deguna galā atkal vīgriežu pušķis. Piebildīšu, ka smaržojošo vīgriežu pušķi visur bija jāņem līdzi, izņemot ūdensprocedūrās dīķī un dušā. Bet tagad kārta iepazīties ar pirts slotām. Tā pa īstam. Vispirms tās plivinās kaut kur pa gaisu un atdzen sev pa priekšu mitro svelmi. Pēc tam slotas nāk pašas, vispirms viegli, tad stiprāk un stiprāk. Patīkami.

Kad pienāca kārta skrubim, tas jau bija kaut kas! Jutu, ka karstā un raupjā masas nokļuva visur. Un, spēcīgu plaukstu vadīta, bija nežēlīga. Jau gribēju vaicāt, vai uz muguras vēl palikusi mana paša āda? Neriskēju, vēl nodomās, ka karstuma murgs.

Tad ļāva piecelties. Uzmanīgi, kā slimnīcā, pavaicājot vai negriežas galva un ieturot pie rokas. Īss gājiens līdz dīķa kāpnītēm, tad lejup pa tām un iegremdēšanās spirdzinošajā ūdenī. Obligāti ar visu galvu. Kā paskaidroja – lai karstums nesakrājas (nepaliek) galvā. Tad atgulšanās uz iekārtotas guļvietas pirts priekšā, kur ietin segās tā, ka tikai seja paliek laukā. Ar neiztrūkstošo pušķi deguna tuvumā. Un klusums.

Vien dzirdams vējš koku zaros, dīķī plunčājas zivis. Pirts saimnieki rosās iekštelpās. Nedzird putnus dziedam, kaut mežs tepat blakus. Man jau liekas, ka mans ķermenis kaut kur ir pazudis. Tas tik viegls, ka to vienkārši nejūtu. Vienīgi ods notur realitātē – izlēmis uz pieres noteikt manu asinsgrupu, bet mušas skraida pa degunu.

Nākošā siltuma procedūra uz lāvas un tad seko  „lidojms”. Kad to pieminēja pašā sākumā, bija grūti iztēloties – kas tas ir. Pēc karstās pirts atkal jādodas uz dīķi, jāiekāpj ūdenī un atmuguriski jāatguļas uz pirtnieka rokām. Pilnīgi jāatslābinās.

Aizveru acis. Tas nekas, ka ausīs satecējis ūdens un nekā vairs apkārt nedzirdu. Arī nevajag, jo visu var sajust ar ķermeni, kas jau kuro reizi palicis kā bez svara. Kā patiesā lidojumā, bezsvara stāvoklī. Ka pēc brīža pat nejūtu vairs pirtnieka rokas zem manas muguras. Laika sajūta pilnībā pazudusi.

Tomēr katrs lidojums reiz beidzas. Atkal uz pirts lāvas, bet bez procedūrām. Vienkārši atgūt dīķa ūdenī lidojot zaudēto siltumu. Kad siltums atgūts ar uzviju – otrā tūre pagulēt segās pirts priekšā. Tikpat cieši ievīstītam. Tik šoreiz kārta bonusam – kolīdz pieveru acis, tā klusi, klusi sāk skanēt Sajūtu bungas. Tās, ar pildījumu. Kuras šūpojot rodas skaņas, kā būtu pie viļņojošas jūras. Klausījos un tāpat nepamanīju to brīdi, kad Sajūtu bungu skaņu vietā nāca koku šalkoņa virs galvas. „Aizpeldēju” kaut kur. Līdz saimnieki atkal aicināja uz pirts lāvas.

Arī šoreiz ar pirts slotu „ventilatoriem” virzītais karstais gaiss pārņem augumu līdz visiem galiņiem. Pēc brīža karstajam gaisam pievienojas pēc medus smaržojoša masa, kuru pa visu ķermeni izlīdzina spēcīgas un reizē glāstošas plaukstas. Sava uzmanība tiek arī kaklam, galvai un īpaši sejai.

Pēc tādas aprūpes ļauj laiciņu pagulēt uz lāvas smaržojošā zāļu un lapu klājiena, līdz „medus ievelkas” ādā. Tad noskaloties dušā un „nobeiguma” zāļu uzlējuma dzeršana pirts priekšā. Izmantoju iespēju vēl izpeldēt līkumiņu pirts dīķī un šī jaukā procedūra Sajūtu pirtiņā ir galā.

Kad iesēdos automašīnā, prātā nāca krievu tautas pasaka par slinko Ivanušku, kuru pēc līdakas pavēles krāsns pati aiznesa mājās. Kaut tā varētu arī ar auto.

Iespējams, ka kaut ko sajaucu procedūru secībā vai detaļās, bet tādos apstākļos, kad brīžiem „aizpeld” apziņa, visu iegaumēt nav iespējams. Un vai arī to vajag? Ja kas piemirsies un šķiet svarīgi – var atkal atgriezties Sajūtu pirtiņā pie Ilzes uz Sergeja. Liels paldies viņiem.

Vēlies gūt patīkamas noskaņas Sajūtu pirtiņā? Zvani Ilzei: 29456485

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...