Saka, ka katram esot savs skapis ar skeletiem no pagātnes. Par tiem (skeletiem) šoreiz paklusēšu, bet parokoties pa savu “skapi” ar dažādām lietām no aizvadītajiem gadiem, ieraudzīju dzelteni-oranžu rokas apsēju ar četrām aukliņām. Uz apsēja stilizēts kravas automašīnas attēls . Pēc skata varētu būt padomju laika ZIL-130. Tam apkārt uzraksts “dobrovoļņaja narodnaja avto družina” (brīvprātīgātautas auto vienība). Īsākā un vienkāršākā versijā tas to sauca “auto družiņņiki”.

Kar tie tādi? Ja “pārliek” uz mūsdienām – varētu saukt par brīvprātīgajiem Ceļu policijas palīgiem. Ja reiz brīvprātīgie, tad brīvprātīgie. Katram bija sava motivācija iestāties šādā družiņņiku vienībā. Ar tiesībām stāvēt uz ceļa ar pieminēto lentu ap roku, melni balto zizli (zebrasasti) rokā un ar pētījošu skatienu novērtēt katru tuvojošos transporta līdzekli un izlemt – apturēt vai nē.

Tas bija savs varas paveids, kas vismaz tajā brīdī družiņņikus nostādīja augstāk par citiem. Īpaši par tiem, kuri pie stūres. Lai gan tā pa īstam nekādu lielo pilnvaru nebija. Bet tā apziņa, ka milicis tepat blakus un domstarpību gadījumā noteikti būs sava palīga pusē, deva papildus pārākuma apziņu. Staigāt ap automašīnu ar vadītāja tiesībām rokās, prasīt lai parāda, vai visas lampas deg kā tām pienākas degt. Un tad atļaut braukt tālāk.

Netrūka arī īpaši centīgie, kuri jau iepriekš ceļa malā nolikuši kādu lielāku finiera gabalu, ko pamest uz zemes, kad pats gulsies zem auto – lai pārbaudītu vai arī apakšpusē viss kārtībā – nekas neļurkājas vai pil.

Nosacīti otra družiņņiku kategorija bija tie, kuri uzskatīja, ka laiks, kuru uz ceļa pavada kopā ar milici un autoinspektoru var kādreiz noderēt. Ar to domāju, kā sava veida pazīšanās vai atpazīstamība ar varas pārstāvi, var noderēt gadījumos, ja pats uz ceļa ar savu braucamo nonāk ķēpīgā situācijā.  

Tādi savus “darba rīkus” – melnbaltos zižļus savā personīgajā auto turēja noliktus redzamā vietā – visbiežāk uz plauktiņa pie aizmugurējā loga. Tad gan miliči varēja redzēt, ka pie stūres “savējais”, gan kāds cits nekauņa uz ceļa pieraustījās, jo nevar zināt – kas pie stūres, pats milicis vai “družiņņiks” ar labiem sakariem.

Parasti akcijas vai “oblavas” notika piektdienas vai sestdienas vakaros, kad miliči un družiņņiki stāvēja vai uz katra krustojuma. Pēc tam pārrunas par interesantākajiem atgadījumiem. Piemēram, viena epizode.

Uz piepilsētas ceļa aizturēja automašīnu ar diviem cilvēkiem – sievieti un vīrieti. Auto vadīja sieviete bez tiesībām. Nebija arī auto reģistrācijas apliecības. Miliči auto novietoja milicijas pagalmā un teica, lai ejot uz mājām pēc auto dokumentiem. Sieviete stipri samulsa. Auto piederot vīram. Miliči teica, lai vīrs pats nāk pēc auto. Sieviete teica – vīrs komandējumā. Iestājās pauze.

Milicijas priekšniecība visus, izņemot sievieti, izdzina no kabineta. Aizvēra durvis. Kā atrisinājās situācija – nezinu. Arī tā gadās.

Visits: 46

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail