Laika sišana lielveikalā

nosist-laikuTā nu vienu dienu sanāca, ka esot Rīgā vajadzēja “nosist laiku” – gaidīt vairākas stundas uz norunāto tikšanos. Tā kā laiks nebija īpaši patīkams, izvēlējos vienu no tuvākajiem lielveikaliem, kur var kaut “acis piesiet” aplūkojot vitrīnas un cilvēkus.

Pirms pulksten desmitiem pa mazajām durvīm iekšā un ārā staigā vien daži strādnieki brūni – melnos darba tērpos. Ārpusē viņi remontē kādas publiskās ēdinātavas iepuvušo koka grīdu un savā starpā diskutē krievu valodā. Ko viņi dara iekštelpās, grūti noteikt, jo turpu – šurpu viņi staigā tukšām rokām. Varbūt pēc vadošiem norādījumiem?

Tieši 10.00 sāk darboties automātiskās lieldurvis. Caur tām ieiet vien daži cilvēki. Visticamāk, ka pircēji, jo darbiniekiem vajadzētu jau būt pie kases aparātiem.




Ejas starp veikaliem ierādītajiem nodalījumiem tukšas. Pircēju un pārdevēju attiecība lielveikalā, apmēram, viens pret vienu. Ieskatoties vērīgāk, liekas, ka daļa no ienākušajiem līdzīgi man “sit laiku”, jo nesteidzīgi pārvietojas pa veikalu un vairāk ieskatās viedtālruņu ekrānos, tik reizēm  vienaldzīgām acīm palūkojas pa labi un pa kreisi.

Pagājusi viena stunda. Cilvēku veikalā jau daudz vairāk – vidēji divi uz vienu veikala darbinieku. Lielākā daļa no viņiem nu jau patiesi pircēji. Vismaz preču cilātāji un aplūkotāji. Ar visai regulāru dažu minūšu intervālu pārvietojas divi citi remontstrādnieki, kuri pa kāpnēm uz kādu veikalu divatā nes garas apdares materiālu pakas. Vienā brīdī viņu regularitāte pajukusi un vienam no viņiem rokās liela, apaļa tortes kārba, bet otram – kaut kāds sainis vietējā pārtikas veikala krāsās. Abi pieliecas un pa puspaceltu metāla žalūziju apakšu ieiet vēl neatvērtā veikalā. Laikam iekārtošanas darbi tuvojas beigām un tas jānosvin.

Pagājusi vēl stunda. Cilvēku veikalā nav kļuvis īpaši vairāk. Kāda pārdevēja loka T-kreklus un izkārto tos uz galdiem un plauktiem. Cita ar nelielu lupatiņu dzenā putekļus starp drēbju pakaramo āķiem uz spožā statīva stieņa. Divas pārdevējas grāmatu veikalā pie kases aparāta noliekušās pār zaļu iepirkumu maisiņu un skaļi spriež, ka kaut kur vēl vajag paspēt. Viena no viņām ieskatās pulkstenī un saka otrai: ej droši, tu pagūsi atpakaļ.

Moderno pulksteņu stendā pārdevēja ar acīm dziļi, dziļi ieurbusies sava viedtelefona ekrānā. Uz lūpām smaids. Liekas, ka viņa patreiz ir kaut kur tālu, tālu prom un pasaules brendu pulksteņi nemaz nav prātā.

Caur durvīm ieveļas, ieplūst, skaļš jaunāko klašu skolēnu bariņš ar trim pavadošām skolotājām. Visi apstājas pie lifta uz otro stāvu un kaut ko skaļi pārspriež. Daži bērni diskutē ar skolotājām, bet pārējiem vienalga – kur teiks, tur arī ies. Bērnu mugursomas tik lielas, gluži kā būtu plānojuši doties pārgājienā kaut kur pie dabas, tikai kļūdas pēc nonākuši lielveikalā. Izskatās, ka dažu bērnu vecāki no rīta pārvērtējuši savu lolojumu spējas, jo viena no skolotājām uz rokas uzvērusi trīs  skolas somas, kuras, laikam, bērniem izrādījušās par smagām. Viņa noslēdz pārgājiena bariņu un sejā nekāda prieka par šo pasākumu nemanu.

Mans “liekais” laiks iztecējis. Dodos uz norunāto tikšanos. Man likās, ka šīs dažas rīta stundas pavadīju kā kādā daudzkrāsainu lietu izstādē un pārdevēju skatē, kuras gaisotne pavisam atšķirīga no līdz šim redzētās lielveikalu atmosfēras darbadienu vakaros un nedēļas nogalēs. Interesanti, ja nedēļas nogalēs lielos veikalus aizklapēs ciet, vai rīta stundās miers te saglabāsies?

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...