Pārlasot dažādas ziņas, man acīs “iekrita” kāds Igaunijā veikts pētījums par to, kas notiek viņu profesionālajās mācību iestādēs. Tā kā daudzus gadus pats esmu nodarbojies ar profesionālo apmācību gan civilajā, gan militārajā jomā, tad rakstu izlasīju ar lielu interesi. Turpmāk piedāvāju ne minētā raksta “atstāstījumu”, bet ieskatu par vienu no tajā minētajām problēmām.
Viena no būtiskām problēmām, par kuru skaļi nerunā, ir mācību iestāžu darbinieku psiholoģiskā ietekmēšana. Jūs, iespējams, uzreiz iedomājieties “slikto” lomā mācību iestādes administrāciju. Nē, šoreiz maldaties. Tie ir … kolēģi.
Kolēģi, kuri skolā strādā ilgāk un jūtas nopelnījuši kādu īpašu privilēģiju, kas nav nekur rakstīta. Piemēram, ja vien ir iespējams, tad izvēlēties nedarīt kādu mazāk tīkamu vai mazāk apmaksātu darbu. Lai to dara jauniņie kolēģi.
Nereti ilgāk strādājošie un pieredzējušie kolēģi vairs nav tik elastīgi jauno metožu un tehnoloģiju apguvē. Tādēļ jaunu un iniciatīvām pilnu kolēģu parādīšanās kolektīvā tiek uzņemta kā apdraudējums, spējīga un bīstama konkurence. Var rasties vēlme meklēt jebkādu iespēju klusāk vai skaļāk apšaubīt šo jauno “konkurentu” profesionālās spējas un prasmes ne tikai starp kolēģiem, bet arī vadības un audzēkņu priekšā.
Tas izpaužas pat dažādos sadzīves sīkumos koplietošanas telpās vai atpūtas brīžos. Arī savā ziņā kā atstumšana no pārējā pedagogu kolektīva vai tikai no tā “elites” daļas. Šādos gadījumos pedagogs bieži rīkojas līdzīgi, kā to dara … savstarpēji viņu audzēkņi savā vidē. Lai tikai sabojātu kāda cita noskaņojumu, darba prieku un vēlēšanos ikdienā atrasties starp pārējiem kolēģiem.
Un vēl viens novērojums. Profesionālās mācību iestādēs darbinieki neformāli dalās kā kastās (šķirās).
Visaugstāk sevi vērtē vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotāji. Kādēļ – to grūti pateikt. Vai tādēļ, ka viņu mācību priekšmetu tēmas “stāv pāri” tām praktiskām lietām, ko māca profesionālo priekšmetu teorijas skolotāji? Nemaz nerunājot par pašu “apakšu” – tiem, kuri dažādās teorijas māca pielietot praksē. Reālā vidē un dažādos apstākļos. Arī tādos, kuriem “augšas” iet apkārt ar aizspiestu degunu. Kā nereti novērots, tad arī mācību iestādes pasākumos (gan formālos, gan neformālos) darbinieki telpā, pasākumu vietā izvietojas atbilstoši šai nerakstītajai hierarhijai.
Pavisam droši, ka katra skola ir savs, neliels sabiedrības modelis. Ar nelielām variācijām. Kādēļ gan pie mums būtu savādāk nekā pie kaimiņiem?
Savā veidā šāds skolu darbinieku “sadalījums” var izpausties arī ar atalgojuma dažādību par līdzīgi veiktu darbu, par ko nesen pieminēju citā rakstā: “Acis nost no mūsu algām“. Tad gan līdzdalību “šķirošanā” ņem arī skolas vadība.
…
Views: 116
