Priekuļu un Jāņmuižas tehnikuma salidojums

3-tehnikums-MMācību iestāžu absolventu salidojums ir notikums, kuru gaida un plāno apmeklēt liela daļa no beidzējiem. Lai arī kāds nu katram ir bijis mācību laiks, tomēr tas ikvienam ir noteikta un neatgriezeniska dzīves daļa. Arī es neesmu izņēmums, tādēļ ik pēc pieciem gadiem meklēju visas pieejamās ziņas par to, kurā datumā būs kārtējais Priekuļu tehnikuma salidojums.

Mācību iestādes reorganizācija bieži līdz nes arī mācību iestādes nosaukuma maiņu. Tā kā es beidzu Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, tad priekš manis tas arī palicis – vienkārši Priekuļu tehnikums. 40 gadu laikā esmu centies nepalaist garām nevienu Priekuļu tehnikuma salidojumu, bet kādi pāris laikam palikuši neapmeklēti.

Dienā, kad sākām mācības tehnikumā, direktors Felikss rādīja uz rakt sākto būvbedri un teica, ka izlaidumu mēs svinēšot tehnikuma jaunajā ēkā. Izlaiduma dienā pēc četriem gadiem nekas nebija mainījies – būvbedre joprojām bija vecajā vietā. Tādēļ arī Priekuļu tehnikuma jaunais mācību korpuss priekš manis ir sveša un bezpersoniska būve, kurā iegāju tikai reģistrēties salidojuma dalībnieku sarakstā. Tomēr jāatzīst gan, ka no tehnikuma jaunās ēkas augšējā stāva logiem paveras brīnišķīgs skats uz turpat blakus esošo Vaives upes ieleju.

“Dvēsele” un atmiņas vairāk “velk” uz tehnikuma veco korpusu, kurā katrs gaitenis un katras durvis atsauc atmiņā kādus konkrētus četros gados piedzīvotos notikumus. Piemēram, trešajā stāvā kino skatīšanās bez biļetes caur koka aizvaru spraugām un zaru caurumiem, līdz no mugurpuses pielavījās kinomehāniķis Jāzeps un vajadzēja mukt.

3-kopm-1-MOtrajā stāvā reizi mēnesī vajadzēja stāvēt rindā pie direktora vietnieka kabineta durvīm ar atskaiti par kursa sekmēm mācībās un kavējumiem, lai lemtu par to, kam cik lielu stipendiju maksāt un vai vispār maksāt. Mūsu audzinātāja Astra rīkojās gudri – neko pati neuzspieda, lielāko tiesu visu sprieda paši kursa biedri un viņa to respektēja. Paldies viņai par to. Arī kursa biedri diezgan saprotoši uzņēma “savējo” ierosinātos lēmumus.

Tehnikumā bija tāda tradīcija, ka  absolventi kaut ko dāvina tehnikuma par atmiņu no sevis. Savā gadā nolēmām dāvināt rožu dobi ar misiņa vēlējuma plāksnīti. Tā plāksnīte ir viens no objektiem, kuru noteikti apskatu katrā viesošanās reizē tehnikumā. Protams, ka priecājos arī par to, ka metāla vācēji to ir pasaudzējuši.

Otrs “objekts”, kurā pavadītas daudzas stundas (rīti, vakari un naktis) ir kopmītnes. Kopmītnes vispār bija sava veida šoks pēc ierašanās no mājām – vienā istabiņā dzīvot četrpadsmit (14) jauniešiem septiņās divstāvu gultās. Vienlaikus nebija nemaz iespējams klāt gultu vai mācīties pie diviem maziem galdiem. Pēc tāda pavadīta laika jebkuri citi dzīvošanas apstākļi likās lieliski un droši apzīmējami ar vairākām zvaigznītēm. Obligātajā dienestā padomju armijā vienā telpā (daudzkārt lielākā) divus gadus dzīvojām 60 vīrieši – luxus. Tagad šīs kopmītnes vietā tikai zālājs – ēka pirms vairākiem gadiem cieta ugunsgrēkā un tagad nojaukta. Nekas neliecina arī par to, ka zem tās bija pirts.

Salidojumu jau tāpēc vien sauc par salidojumu, ka iespēja tikties gan ar skolotājiem, gan arī ar kursa biedriem, lai pakavētos atmiņās un parunātu par to, ko katrs tagad dara, kas mainījies kopš iepriekšējās tikšanās reizes. Tā nu staigāju pa Egļu gatvi un ar acīm meklēju kādu pazīstamu seju. Ne tikai kursa biedrus, bet arī citus cilvēkus, kuri varētu būt sastapti kādā dzīves situācijā un tagad izrādītos – arī beidzis Priekuļu tehnikumu.

3-dejasPamanīju kursa biedru Aivaru, bet līdz viņām vēl nemaz netiku, jo mani uzrunāja viens no bijušajiem kolēģiem Juris. Protams, ka pagāja brīdis sarunās gan par mācību laiku tehnikumā, gan arī par kopīgā darba laiku un citiem kopīgiem bijušajiem kolēģiem.

Beidzot tieku līdz Aivaram, kurš, kā izrādījās, bija vienīgais tajā brīdī atbraukušais kursa biedrs. Ar viņu sarunās pagāja pāris stundas. Arī svētku koncerta laiku pavadījām sarunās un staigājot pa Egļu gatvi starp ēkām. Interesanti vērot, ka daži cilvēki gadu gaitā ārēji maz mainījušies, bet citi – nemaz nav atpazīstami. Piemēram, kad man parādīja uz slaida auguma, iesirmojušu vīrieti un teica, ka tas ir Pēteris – nepazinu. Tomēr uzreiz redzes atmiņā “atlēca” tas, ka tika Pēteris tā stāvēja un turēja rokas, kā neviens cits tajos gados. Kā teica par vilkiem, kuri spalvu met, bet tikumu ne?

Tikmēr jau citi salidojuma dalībnieki jau bija sadalījušies mazos pulciņos ap improvizētiem svētku galdiņiem – cits uz automašīnu motoru vai bagāžnieku pārsegiem, kravas pikapu pakaļējiem bortiem un pat uz elektrības sadales skapjiem, vai arī tāpat – uz zālē paklātas segas. Arī laiks vakarā bija jauks – kā speciāli pasūtīts. Kā zināms pagaidām – viena no retajām šī gada patiesajām vasaras dienām.

Atvadījos no tehnikuma, bet ar to salidojums nebeidzās. Dažus kilometrus tālāk, kādā citā pasākumā mani uzrunāja no garāmbraucošas automašīnas. Izrādās – vēl viens kursa biedrs – Kārlis. Nedaudz aizkavējies ar braukšanu uz Priekuļiem, bet tur no Aivara uzzinājis, kur varētu mani satikt un arī atrada. Atkal atmiņas, atmiņas … līdz pusnaktij un brīdim, kad pāri priežu galiem parādījās spoža pilnmēness ripa. Tiksimies pēc pieciem gadiem.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...