Vai vecāki atbildīgi jauniešu bezdarbā

Sprīdītis dodas pasaulēAtrast labu darbu nav viegli nevienam, bet tomēr vēl grūtāk klājas jauniešiem, jo daļai no viņiem lai arī ir izglītība, bet ar to vien nepietiek – nav darba devēju interesējošās pieredzes. Savukārt daļai no jauniešiem nav pat izglītības, lai varētu pretendēt uz kaut ko vairāk nekā palīgstrādnieka darbu.

Reiz aizdomājos pa to, kāpēc tā sanāk. Loģiski, ka katrs gadījums ir unikāls, bet savu pirkstu jauniešu neveiksmēm tomēr pielikuši arī vecāki.

Mātēm vienmēr savi bērni paliks bērni, lai cik veci tie nebūtu. Tomēr pienāk tas laiks, kad jāspēj viņus “atlaist” no savas ciešās uzraudzības un ļaut mācīties amatu, ļaut mācīties ko tādu, ar ko jaunietis piepildīt savas vēlmes un arī attiecīgi nopelnīt.

Tā vietā lielu daudzi pusaudži pēc 9.klases beigšanas tiek sūtīti tuvākajā vidusskolā, lai paliktu tepat, vecāku “acu priekšā”.  Vecākiem mierīgāk, arī pašam jaunietim par neko nav jādomā: tikai jāapmeklē  skola, jābūt minimāli sekmīgam, bet par apģērbu, pajumti un ēdienu gan jau parūpēsies vecāki.

Bet ko tālāk pēc 12.klases izlaiduma, kad jauniešiem jau 18 gadi? Padomju laikā puišiem bija alternatīva – vēl divi gadi obligātajā militārajā dienestā, kad vēl var apdomāt – ko darīt tālāk.

Tagad tikai daļa turpina studēt augstskolās. Bet pārējie? Iet mācīties uz arodskolu? Tas nav populāri, bet nekāda amata nav, lai sāktu strādāt kādu pilnvērtīgu darbu. Nākas samierināties ar mazu, vai pat minimālo algu, vai arī meklēt kādu kursus, kur par samaksu iegūt savu pirmo profesiju.

Manuprāt pareizākais lēmums ir tad, ja jaunieši pēc 9.klases mācības turpina tādās mācību iestādēs, kur var apgūt kādu profesiju vai amata pamata iemaņas vienlaikus ar vidējo izglītību. Tad, sasniedzot pilngadību, vismaz ir kāda izglītība, ar kuru ir lielākas cerības atrast darbu Latvijā vai ārzemēs.  Un tas jau neaizliedz mācīties kādā no augstskolām savā profesijā. Vidusskolās mācības var turpināt tie, kuriem interesē tādas nozares, kurās nav vidējo mācību iestāžu.

Tik, kā jau teicu, vai vecāki ir gatavi atlaist savus bērnus no mājām tikai 15 gadu vecumā? Tās ir ne tikai bailes, ka apkārtējie (jaunā un svešā vide) sabojās pusaudzi, bet arī materiālie ierobežojumi. Patstāvīga dzīve maksā dārgāk, nekā dzīvot ģimenē un iztikt no “kopēja katla”.

Te nu vecākiem jāizlemj, kas svarīgāk – paturēt “pie mājas”, vai arī iedrošināt un atbalstīt jaunieti pašam “ņemt kājas apakšā”. Viņiem pašiem vien būs sava dzīve jādzīvo, ne vecākiem …

Es pats “aizgāju no mājām” 15 gadu vecumā … un mācījos to amatu, kāds man tajā laikā visvairāk patika. Arī dzīvē esmu darījis visu to, par ko sapņoju pusaudžu gados. Paldies vecākiem par to, ka mani  agri “atlaida” pasaulē.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...