Eiropas Savienībā sākušās diskusijas par vienota parauga digitālās transporta līdzekļu vadītāja apliecības ieviešanu, ko persona varēs vadāt līdzi savā viedtelefonā. Ideja apsveicama, vien esot jāvienojas par tās izskatu un saturu. Tomēr, lai brauktu ārpus ES, vienalga vajadzēs izņemt “cieto”, jeb “taustāmo” vadītāja apliecību. Ar digitālajām telefonā nepietiks.
Līdztekus diskusijām par jauno vadītāja apliecības formātu un saturu, Eiropas Savienības “gudrās galvas” pieskārušās arī tādai jūtīgai tēmai, kā pieļaujamais alkohola daudzums transportlīdzekļa vadītāju asinīs. Ir valstis, kurās šī norma ir “nulle”, citās saka, ka “nedaudz jau var”. Vai un kad tiks panākta kāda Eiropas mēroga vienošanās arī šajā jautājumā – to rādīs laiks.
Šajā saistībā nedaudz no paša kādreiz redzētā par to, kā agrāk varēja noteikt autovadītāja spējas vadīt braucamo pat tad, ja tas bija lietojis alkoholu.
Pirmā epizode. Pagājušais gadsimts. Liekas, ka 1967.gads vai tuvu tam. Vasara. Salacgrīvas jaunajā estrādē notiek Zvejnieku svētki. Uz tiem cilvēki brauca no tuvām un tālām vietām. Personīgās automašīnas un iestāžu autobusi tajos laikos bija reta parādība, tādēļ nokļūšanai uz pasākumiem, tajā skaitā uz šo – Salacgrīvā, izmantoja kravas automašīnas.
Kravas kastēs ierīkoja solus sēdēšanai. Kā arī sameistaroja “būdas” vai ko citu, kas braucot pasargātu no vēja un nedaudz no lietus. Grants ceļu putekļi – tajos laikos skaitījās normāla piedeva šādiem braucieniem. Tādēļ, ja kravas kastē nebija pieminēto “būdu”, iztika arī ar bērzu meijām, kuras pienagloja pie kravas kastes koka bortiem un cilvēki uzģērba vairākas drēbju kārtas. Skanot pašu dziedētām dziesmām, piedzīvojums varēja sākties.
No to Zvejnieksvētku dienas programmas daudz neatceros – sen tas bija. Uz skatuves muzikanti, kori un dejotāji. Apkārt estrādei – neatņemama to dienu (un arī tagad) svētku sastāvdaļa – bufetes!!! Nedaudz tālāk no tām, zem kāpu priedēm pasākuma “saviesīgā daļa”.
Te labi noderēja vēl no kara laikiem saglabājušās pusaizbirušās tranšejas. Cilvēki sēdēja uz to malām, kājas tranšejās, blakus dzeramie un uzkodas. Zem priedēm nekarsē saule, spirdzina vējš no jūras puses. Ērti.
Dienas otrajā pusē un vakarā gar tranšejām izskatījās tā, ka tur atkal būtu bijusi kara darbība ar “kritušajiem”. Šoreiz dažādās pozās gulēja desmitiem alkohola pieveiktie.
Interesanta bija gatavošanās braukt mājās. Automašīnu stāvvietai tika izmantots blakus esošais futbola laukums un celiņi mežā. Izbraukt uz lielo ceļu Salacgrīva – Ainaži varēja tikai pa vienu brauktuvi, ko lielā skaitā aizņēma miliči (kā tajos laikos sauca tagadējos policistus).
Miliči apturēja pēc kārtas visas automašīnas. Ieskatījās kravas kastēs, kur sievietes centās pieklusināt skaļākos vīriešus. Tomēr lielāko uzmanību miliči pievērsa šoferiem. Tos iztaujāja par to, uz kurieni (cik tālu) jābrauc, cik daudz paši iedzēruši, kā arī – kā paši domā, spēs droši aizbraukt. Pēc saņemtajām atbildēm miliči vērtēja, vai auto ir izlaižams no stāvvietas uz ceļa, vai tomēr nē.
Mūsu auto šoferis iekļāvās nerakstītajos miliču “rāmjos” un ļāva braukt. Ceļš, nedaudz vairāk par 20 km, man pagāja kā pa miglu (tumsu). Tik vien atceros, ka spēlēja akordeons un skanēja dziesmas. Tomēr viss dienas piedzīvojums un nogurums mani, puiku nedaudz virs 10 gadiem, “nolauza”.
Otra epizode. Tās darbība notika vismaz kādus 10 gadus vēlāk par jau aprakstītajiem Zvejnieksvētku notikumiem. Laukos miliči uz ceļa joprojām bija pavisam reta parādība. Tādēļ bija šoferīši, kuri dienas beigās un vakaros savus braucamos stūrēja mazākā vai lielākā stipro dzērienu iespaidā. Jo, ja gadās kāda “haltūra”, kad kādam kaut ko vajag aizvest kaut kur, bet samaksa nav vis padomju rubļos, bet “konvertējamā šķidrā valūtā” – vai ko tādu var laist garām? Nekādā ziņā!
No vairākiem citiem haltūrētājiem īpaši atšķīrās viens šoferītis. Pēc viņa uzvedības uz ceļa, zinātāji jau pa gabalu varēja noteikt, cik daudz šoreiz “ierāvis”. Jo vairāk iedzēris, jo lēnāk un tuvāk ceļa malai /grāvim vai kokiem/ viņš stūrēja. Gada siltajā laikā šofera puses logs līdz galam vaļā (lejā). Jo vairāk iedzēris, jo tālāk pa logu bija redzams viņa elkonis.
Protams, ka tā braucot neiztika bez negadījumiem – vai nu iestūrēja grāvī, vai arī kāds koks “nedeva ceļu”. Pateicoties lēnajai braukšanai cieta tikai automašīnas “bleķi” un tāda skāde parasti bija ātri novēršama. Bija reizes, kad “šmuce” sanāca vakarā, pa nakti viņa draugi visu iztaisnoja un piekrāsoja tā, ka no rīta pats stūrētājs staigāja ap savu automašīnu un mēģināja atcerēties iepriekšējās dienas notikumus, kas īsti “nelīmējās kopā”.
Saistībā ar to vēl kāds interesants notikums. Tajos laikos uzņēmumos pavasara “šķīdoņa” periods bija laiks, kad lielāko daļu automašīnu gatavoja ikgadējai tehniskai skatei. Tajā skaitā automašīnas arī krāsoja. Atveda lielu mucu ar krāsu un tajā gadā ar to arī krāsoja vienādi visas automašīnas. Kad krāsa beidzās, citu gadu veda citu krāsas mucu.
Bet vienu pavasari jau pieminētais šoferītis pats kaut kur bija dabūjis veselu (neaiztiktu) bundžu īstas autokrāsas. Tā saucās Morskaja volna (jūras vilnis) – zaļgani zila, vai otrādi. Nokrāsoja sava auto kabīni ar šo krāsu, kurā kā pienākas gan pigmenti, gan lakas piedevas un … tad nu gan visi redzēja, ka viņa automašīna patiesi atgādina jūras virsmu kā īsts “jūras vilnis” – dienas gaismā bija ļoti labi saskatāmas pat vismazākās “buktes”. Un ticiet man – to tur bija tik daudz, ka ne saskaitīt.
…
Visits: 118
