Katram, droši vien, ir tāda iemīļota vieta maltītes ieturēšanai, kurā gribās atgriezties vēl un vēl. Uz šo vietu “velk” pats piedāvātais ēdiens, patīkamā apkalpošana vai arī apkārtējā vide un tās radītās noskaņas.
Viena no tādām vietām man ir Rideļu dzirnavas ar Rideļu pankūkām. Tieši tā es par tām dzirdēju pirmo reizi, kad jau biju kādu laiku padzīvojis Zemgalē. Dažreiz pēc brīvdienām kolēģi tās pieminēja ar lielu sajūsmu, kas mani ieintriģēja.
Pirmo reizi daudzdzirdētās Rideļu pankūkas pats devos baudīt kādā maija svētdienā pēc garākas pastaigas gar jūras malu pie Engures.
Ar auto nogriezos no asfaltētā ceļa uz šauras grantētas piebrauktuves un lūkojos pēc brīvas vietas stāvvietā. Saskatīju vienu. Tieši zem kuplas ābeles zariem ar veselu mākoni sārti baltiem, pusatvērtiem ziedu pumpuriem.
Atvēru automašīnas durvis un saklausīju kādas latviešu dziesmas melodiju, kas skanēja no kafejnīcas puses. Tā tīri labi te iederas, nodomāju ejot uz kafejnīcas pusi. Tomēr dziesmas skaņas nenāca no paša kafejnīcas, bet gan no ezera puses aiz ēkas. Paejot tālāk ieraudzīju, ka pie ezera uz koka dēļu platformas atrodas vairāki muzikanti un dziedātāja. Viņu izpildījums ļoti labi iederējās kopējā ainavā – kafejnīcas terase ar skatu uz ezeru, pats ezers un aiz tā augsta, bieza meža “siena”. Spoža saule un pavisam lēns vējš no ezera puses.
Iespējams, ka pirmie iespaidi par šo vietu mani tik ļoti ietekmēja, ka ik pa laikam tur iegriežos atkal un atkal. Un, ja vien nelīst lietus, izvēlos vietu uz terases ar skatu uz ezeru. Pat tad, ja pakausi karsē vasaras saule un neviens nemuzicē pie ezera. Var jau arī izvēlēties kādu no galdiem zem netālu esošām nojumēm. Kad līst.
Tomēr “kronis visam” ir ļoti garšīgās pankūkas, kas ceptas no turpat blakus esošajās Rideļu dzirnavās maltajiem miltiem. Ar nedaudz pelēcīgu nokrāsu, tik ļoti garšīgas. Manas iecienītās: sāļās pankūkas ar šķiņķi, sieru, marinētu gurķi, sīpolu, tomātu mērci, adžiku.
Protams, kafejnīcā netrūkst arī citu ļoti garšīgu ēdienu un kārumu. Vasaras sezonā reizēm pat jāgaida uz brīvām vietām pie galdiņiem. Ja pasūtījums neliels, tad daži apmeklētāji izmanto koka bluķīšus – zemākos sēdēšanai, augstākos – galda vietā.
Ne-sezonas laikā tur klusāks, strādā vien nedēļas nogalēs. Pēdējo reizi tur biju tieši pirms Ziemassvētkiem. Pagalmā vien dažas automašīnas. Telpā pie galdiņa sēdēja divas sievietes. Tās pašas, izrādījās, darbinieces. Pat pārjautāju – vai kafejnīca ir atvērta? Jā, lai nākot iekšā droši un sēžoties pie galdiņa.
Tukšums un klusums bija īslaicīgs. Drīz vien apmeklētāji nāca un brauca vēl un vēl. Laikam izstaigājušies pa mežiem, jo, vai uz auto jumta, vai piekabēs varēja redzēt Ziemassvētku eglītes. Daži ienācēji ieņēma vietas pie galdiņiem, cits pasūtīja ēdienu līdzņemšanai.
Var likties smieklīgi, bet tikai nesen uzzināju, ka ar garšīgajām Rīdeļu pankūkām mielojos kafejnīcā “Cope”. Parasti braucot “uz pankūkām” skatījos, kur autostāvvietā ir kāda brīva vieta, bet nepievērsu uzmanību tam, kāda izkārtne atrodas pie iebraucamā ceļa.
Kafejnīcu “Cope” ar Rideļu pankūkām var atrast braucot vēl kādus 9 km pa Jūrmalas – Talsu ceļu no apļveida krustojuma ar ceļiem uz Tukumu un Kolku (Enguri). Aizbrauciet, nenožēlosiet, vien iepazīsiet vēl vienu brīnišķīgu vietu Latvijā.
.
Visits: 133
