Jau diezgan sen maija vidū ir tāda nakts, pareizāk būtu teikt – vakars, kad cilvēku straumes plūst uz muzejiem, pilīm un baznīcām. Šogad arī uz tramvaju depo. Izmantot piedāvāto iespēju ielūkoties katrā no izvēlētajām vietām un gūt īsu iespaidu par tur redzamo un dzirdamo.
Tā kā desmit gadus biju strādājis tādu darbu, kurā jānodrošina atpūtnieku un svinētāju drošība, tad šādu iespēju ieskatīties šur un tur, izmantoju pirmo reizi. Pirms tam pat sagatavojos – uz papīra lapiņas sarakstīju manu interesi saistošās vietas un to “darba laikus” šajā īpašajā vakarā.
Kaut arī man ļoti patīk vēsture, tomēr es neesmu “muzeju cilvēks”, jo daudzviet, ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, muzejos redzamie eksponāti ir visai līdzīgi. Vismaz man personīgi tā šķiet. Un būtiskās atšķirības spēj saskatīt un par tām stāstīt speciālisti un muzeju darbinieki. Izņemot, tad, ja muzejā ir kāda specifiska “novirziena” ekspozīcija vai arī “stāsts” par tuvējās apkārtnes vēstures notikumiem un svarīgām personām.
Mans vakara pirmais pieturas punkts bija Jaunmoku pils. Par tās apkārtni jau biju priecājies daudzkārt, bet iekšpusē nonācu pirmo reizi. Lai man piedod īstenie vēsturnieki, tomēr īpaši vēlos izcelt Meža muzeja ekspozīciju. Laikam jau tādēļ, ka mani vecāki un viens no brāļiem strādāja mežā. Reizēm arī es tur devos “piestrādāt” jau no “bērna kājas” (kokaudzētavā pārstādot egļu stādiņus) un daudzus no eksponātiem biju redzējis dzīvē, pat ar tiem pats darbojies. Pat sienas telefona aparāts tāds pats, kādu atceros no bērnības laikiem. Bet lielāko sajūsmu raisīja … mans pirmais bērnības kravas auto. Tieši tāds ari bija ekspozīcijā.
Pēc gremdēšanās atmiņās par mežiem, devos uz to pusi, kur top dažādi kārumi – Pūres šokolādes muzeju. Neraugoties uz to, ka līdz izziņotā muzeja “atvēršanas” stundai vēl bija krietns laika brīdis, tomēr nebija viegli atrast vietu automašīnai. Tomēr, kā izrādījās, iekļūšana muzejā nebija tik vienkārša. Pirms ieejas vajadzēja nokārtot pārbaudījumus roku veiklībā, kas radīja jautrību bērniem un viņu vecākiem. Kāda kundze ar uzdevumu tika galā ļoti veikli. Uz apkārtējo izbrīnu viņa atbildēja – mums darbā ir tādi uzdevumi pildāmi.
Kā tas jau bija paredzams, tad liela daļa apmeklētāju bija bērni. Dažādos vecumos. Kādam mazulim cilvēku drūzmā aiz manas muguras palika garlaicīgi un tas vienā mierā nolēma paspēlēties ar manas jakas kapuci. Katrs izklaidējas kā prot. Pie sevis klusībā biju cerējis redzēt ko vairāk (savādāk), tomēr tagad savs iespaids par muzeju man ir. Noslēgumā – iespēja iegādāties Pūres produkciju (kādu pat veikalos neesmu redzējis) pa ļoti pieņemamām cenām.
Drošā vietā auto noglabājis Pūres kārumus, auto navigācijai Petal Maps pajautāju īsāko ceļu uz Durbes pili Tukumā. Šī pils nepavisam neatrodas Durbē, bet Tukuma nomalē gleznainas ielejas krastā. Vienā no telpām klusi skanēja dzīvā mūzika un sanāca skaists apvienojums – mūzika ar skatu pa pils logu, pāri lauvas statujai uz dzeltenām pienenēm klāto nogāzi. Vēstures ekspozīcijas mijās ar mākslinieku darbu izstādēm. Bet to visu jāredz katram pašam.
Nedaudz tālāk, Milzkalnē, vien dažu kilometru attālumā, atrodas Šlokenbekas muiža. Ne vienu vien reizi biju braucis cauri Milzkalnei un redzējis norādi uz šo muižu, bet pie tās nonācu pirmo reizi. Pirmkārt mani pārsteidza skats, kas redzams tuvojoties no dzelzceļa puses – tilts par Slocenes upi un muižas pils vārti.
Visas stāvvietas bija aizņemtas, bet tas mani nesatrauca. Kā kādreiz teica mana tante Skaidrīte – “steigas nav”. Atradu brīvu vietu gabaliņu tālāk no pils un nesteidzīgi tai tuvojos no otras puses. Arī šie ieejas vārti izskatās iespaidīgi. Īsais secinājums – tur noteikti vēl atgriezīšos.
Tomēr īsta “odziņa” man bija Ceļu muzejs, kas atrodas Šlokenbekas muižas teritorija un ēkās. Iespaidīgs bija gan tvaika ceļa “rullis”, gan arī citi eksponāti, no kuriem dažus pats esmu “piedzīvojis” redzot uz ceļiem. Visilgāk ar lielu interesi skatījos vecās fotogrāfijas un dokumentus par ceļa būvi Latvijā pirms 100 gadiem un uzreiz pēc otrā Pasaules kara.
Internetā bieži var redzēt slavinājumus Romas impērijas ceļu būvētājiem. Ne reizi neesmu redzējis, kādu tehniku (palīglīdzekļus) viņi izmantojusi. Tādēļ jo interesantāk redzēt, kā Latvijā būvēti daži no tagad zināmiem ceļiem. Tikai ar lāpstām, zirgu pajūgiem un kaut ko līdzīgu, ko mūsdienās sauc par “kartupeļu dakšām”. Bez jaudīgiem ekskavatoriem, buldozeriem un pašizgāzējiem. Un vēl kas mani pārsteidza – liela daļa ceļu būvē strādājošo – sievietes. Bez kaut kādiem tur specapģērbiem vai apaviem. Vasarā – gaišas “midi” kleitas, kurpes un … rokas lāpstas. Pievienotajā fotogrāfijā zemāk – ceļa bedrīšu remonts 1940. vai 1941.gadā.
Tādā domīgā noskaņojumā par ceļa lietām izgāju muižas pagalmā. Kurp tālāk? Mans uz papīriņa izveidotais apmeklējamo objektu saraksts “izpildīts”. Man garām, skaļi diskutējot, pagāja jaunu cilvēku pulciņš. Arī viņiem aktuāls tāds pats jautājums – kur tālāk? Dzirdēju pieminam Jaunpili. Kādēļ gan ne? Nav jau “pasaules malā” un laika man gana daudz.
Izbraucot no Tukuma neklausīju navigācijai. Toties tagad es zinu ne tikai to, ka netālu no Tukuma ir tāda apdzīvota vieta Vienība, bet pat to – kur tā ir un kā tur izskatās. Izzinošs brauciens.
Jaunpilī … laukumā starp pili un baznīcu vēl varētu atrast vietu kādam ābolam, bet ne automašīnai. Nekas, atradu vietu citur un nedaudz pastaigājos. Tā kā decembrī baznīcā klausījos skaistu Ķekavas kora Daugaviete koncertu, tad manas kājas pagriezās uz Jaunpils pils pusi.
Pils pagalmā pat apjuku – uz kuru pusi doties? Daudz cilvēku. Izrādījās, ka vienlaikus “atvērto durvju” pasākumu pilī notiek arī privāts pasākums. Pamanīju norādes publiskiem viesiem un sekoju pārējiem. No telpas uz telpu. Līdz nonācu pie šaurām kāpnēm lejup. Un kaut kādu pagrabiņu. Kāpšana lēnām, kāpnes ne tikai šauras, bet arī stāvas. Nekādas iespējas izmainīties ar pretim nākošiem. Jāseko, lai neatsistu galvu. Neviļus pasmaidīju, kad kāda mamma saviem bērniem (pamatskolas vecumā) teica – skatieties, nesasitiet galvas!
Pagrabā neliela telpa ar bruņinieku laika priekšmetiem un piļu maketiem. Kad tas viss aplūkots, sāku domāt par izkļūšanu. Bet cilvēki nāk un nāk klāt. Neviens “neregulē satiksmi” un prātā iešaujas doma – ja nu mums te sāks aptrūkt vietas? Kāds augšā mūs sadzirdēs? Par laimi pēc brīža sākas kustība pretējā virzienā – uz augšu.
Pagalmā, svaigā gaisā nonācis satieku paziņu, kurš, apjozies ar dažādu fototehniku, iemūžina privātā pasākuma norisi. Īsajā sarunā viņš ieminas, ka Īles baznīcā notiekot koncerts. Ja jau reiz esmu nonācis Jaunpilī, tad arī līdz Īlei nav nekāds baigais “gaisa gabals” braucams. Tā arī darīju. Vispār Īles baznīca ir kādā citā mana sarakstā – vietas, kas noteikti jāapmeklē šajā vasarā. Jo baznīca vairāku gadu garumā tiek atjaunota un, cik esmu lasījis, pateicoties fanātiskiem entuziastiem, kļuvusi par jaunu kultūrvietu.
Pie Īles baznīcas daudz automašīnu. Laukā neviena cilvēka. Tātad, baznīcā notiek kas interesants. Piegāju pie durvīm un saklausīju mūzikas skaņas. Nolēmu sagaidīt pauzi un tad klusu iešmaukt dziļāk. Tajā brīdī netālu no manis uz brīdi piestāj kāds vīrietis – Ints Teterovskis, viens no baznīcas atjaunošanas fanātiem. Viņš turpina savu ceļu gar baznīcas sienu ārpusē, es eju iekšā. Tā no mūsdienām nokļuvu senās mūzikas pasaulē, ko izpildīja, ja pareizi saklausīju, senās mūzikas ansamblis “Ludus”.
Te neliela atkāpe … ārpus tā vakara notikumu hronoloģijas. Viens no atskaņotajiem skaņdarbiem esot sarakstīts (sacerēts, komponēts) pirms 700 gadiem. Pie sevis iedomājos – cik lielā mērā šis skaņdarbs ir saglabājis savu oriģinalitāti? Vai 700 gadu laikā neviens nav mēģinājis to “palabot”, pārveidot? Kā tas notiek ar mūsdienu skaņdarbiem. Protams, tagad to grūti apgalvot vai noliegt. Liecinieku nav.
Lai vai kā, bet Īles baznīcas apmeklējums ir palicis šīs vasaras “darbu” sarakstā. Dienas gaišajā laikā.
Pēc koncerta baznīcas ārpusē visus sagaidīja spēcīgs lietus. Jāatgriežas reālā pasaulē. Esmu paslinkojis un sen neesmu tīrījis auto priekšējo stiklu. Uz tā sakrājušies visādi mūsdienu civilizācijas atkritumi, ar kuriem diezgan ilgi netiek galā stiprā lietus, logu šķidruma un logu slotiņu “apvienotais kolektīvs”. Ceļa virzienu var nojaust pēc priekšā un aiz muguras braucošo citu koncerta apmeklētāju auto gaismām. Nekur nav jāsteidzas. Braucot uz baznīcu, vakara krēslā nācās pat piebremzēt, lai palaistu pāri ceļam nesteidzīgu stirnu. Varbūt tagad tā grib tikt atpakaļ? Dienas (vakara) programma ir izsmelta. Tagad priekšā pacietīgs ceļš līdz savam spilvenam.
…
Views: 781
