Novembra vidus. Kaut arī salnu šogad nebija un lapas no kokiem atvadījās lēnāk un ne tik košas kā citu gadu, tomēr rudens darījis savu. Arī dienas gaišais laiks sarāvies. Tomēr tas netraucē brīvajās dienās pilsētniekiem doties laukā no pilsētām, vai arī lauciniekam braukt apskatīt Latvijas citu novadu.
Sestdiena. Braucot no Līgatnes cauri Pie-Gaujas mežiem nonācu Amatas krastos. Jau braucot pārsteidza lielais cilvēku skaits, kuri kājām pārvietojās grantēto Līgatne – Kārļi ceļu. Ar un bez nūjām, ar dažāda izmēra somām pāri plecam vai nopietna “piegriezuma” mugursomām.
Tāpat arī auto stāvvietā pie Zvārtes ieža. Gandrīz visas vietas aizņemtas. Pa taku gar Amatas krastu abos virzienos gandrīz nepārtraukti pārvietojas cilvēki. Pa diviem, mazos pulciņos vai pat lielākās grupās. Tādu cilvēku daudzumu vienkāršā nedēļas nogales dienā nekad agrāk nebiju redzējis.
Pie Zvārtes ieža ugunskuru vietās smaržo pēc ceptas gaļas vai desiņām. Viena “mājsaimniecība” nokopj vietu un dodas prom, bet cita nāk tās vietā uz “karstām oglēm”.
Meži palikuši caurredzamāki. Tagad var redzēt gan tālāk, gan arī saskatīt tās nogāzes, kuras bijušas slēptas acīm aiz koku lapām. Rudens turpina lutināt. Saules nav, arī vēja nav. Nav arī lietus, nav miglas. Fotogrāfijas tumšas, bet ar realitātei pietuvinātām krāsām.
Tikpat pilna ir arī auto stāvvieta pie tilta pār Amatu uz Līgatnes – Kārļu ceļa. Deg ugunskuri, cilvēku pulciņi gan pie ugunskuriem, gan arī nepiestājot dodas tālāk pa taku gar Amatas krastu.
Iebraucot mežā ieraugu norādi uz Ķūķu iezi. Automašīna paliek uz lielā ceļa gaidot, jo tas 1 km līdz Gaujai pa mežu tāds nieks vien ir. Īpaši, ja brīvdienas ir domātas lai “izlocītu kājas”. Meža ceļš taisns, līdzens, kā parka celiņš. Tā galā neliela auto stāvvieta ar pāris spēkratiem.
Tālāk jau līkumots augšup – lejup ceļš tikai gājējiem. Arī grantēts un labi noblietēts. Kad labi sen te biju pēdējo reizi – vajadzēja slidināties pa dubļainām nogāzēm.
Tuvojoties Gaujai var dzirdēt gan ūdens čalošanu, gan arī dronam raksturīgo troksni. Cauri krūmiem var saskatīt arī paša drona ugunis. Tas gan netipiski zemu virs upes krasta. Izrādās – jaunu cilvēku kompānija veido savu “video-selfiju” un Gaujas un Ķūķu ieža fona.
Laukumiņa malā kurās ugunskurs. Pie galda sēd divi bārdaini vīrieši pusmūžā. Sarunājas. Viņiem aiz muguras neliela divvietīgā telts. Caur tās atvērto ieeju var redzēt, ka tie uz ilgāku palikšanu – guļamvietas aprīkotas ar siltiem pēļiem.
Kamēr pētu un fotografēju Ķūķu iezi, tikmēr klajumiņā iznākusi cilvēku grupa ar lielām mugursomām un sarunājas ar pie galda sēdošajiem vīriem. Grūti saprast, vai visi no vienas “kompānijas” vai arī tāpat vien, pieklājības pēc pārmij kādu vārdu, pajautā ceļu.
Sāk krēslot un mana sestdiena novembrī pie Amatas un Gaujas tuvojas noslēgumam. Vēl tikai dažu stundu ceļš ar automašīnu līdz mājām.
Views: 223
