Atzīšos, ka reizēm esmu mēģinājis iedomāties sevi to bijušās Padomju Armijas virsnieku „ādā”, kuri vispirms bija ieguvuši augstas dienesta pakāpes, vēlāk, deviņdesmitajos gados, ieņēma salīdzinoši augstus amatus Latvijas bruņotajos spēkos un tad vajadzēja sākt par sev līdzvērtīgiem uzskatīt virsniekus no Zemessardzes. Daļai no šīs jaunienākošo virsnieku paaudzes arī bija iegūta militārā izglītība un dienesta pieredze Padomju Armijā, daļai tikai augstskolu militārajās katedrās iegūtais „militārais minimums”, bet dažiem vien pāris obligātā militārā dienesta gadu un virsnieka amats Zemessardzē. Kā man, piemēram.
Turpmāk dažos vārdos tikai par dažiem padomju laika pulkvežiem, kuri visspilgtāk palikuši manā atmiņā no dienesta laika NBS štābā.
Apvainotais pulkvedis
NBS štāba pirmajā stāvā bija kāds kabinets, kura durvis reti kad redzēju atvērtas. Daudzi tām gāja garām ar sava veida bijību un tur sēdošā pulkveža Lielentāla vārdu izrunāja ar neviltotu cieņu. Vien runāja, ka viņš strādājot pie štatu un ekipējumu sarakstiem.
Atceros pirmo reizi, kad man nācās ieiet šajā kabinetā, lai ar pulkvedi Lielentālu runātu par britu kājnieku vada struktūru. Ar viņu vienā kabinetā sēdēja vēl kāds cits pulkvedis, kura uzvārdu neatceros. Saruna ievirzījās par britu kājnieku taktiku, kuru savās vienībā ieviesa Zemessardze. Pieminētais pulkvedis izteica savu kritisko viedokli par britu taktiku, kam es nepiekritu. Paskaidroju, kādēļ, manuprāt, pulkvedim nav taisnība. Saruna beidzās ar to, ka pulkvedis palika neapmierināts ar manis teikto, piecēlās kājās, piegāja pie loga un pagrieza muguru. Kopš tās dienas viņš nekad ar mani vairs nesveicinājās. Turpretim pulkvedis Lielentāls pats bieži „uzbrauca” ar liftu uz piekto stāvu un Apmācību daļā notika garas un abpusēji interesantas sarunas.
Zinātkārais pulkvedis
Pavisam drīz pēc nonākšanas NBS štābā tiku norīkots kā štāba pārstāvis Nacionālajā aizsardzības akadēmijā notiekošo taktikas eksāmenu komisijā. Eksāmenos parasti jautājumus neuzdevu, jo tur (akadēmijā) mācītā taktika atšķīrās no tās, kādu Zemessardzē (arī man) bija mācījuši briti. Vairāk ar patiesu interesi sekoju, cik loģisks un pamatots ir topošā virsnieka „domu gājiens” un stāstījums. Ievēroju, ka sievietes pedantiski bija iemācījušās reglamentus un visādus teorētiskos aprēķinus, bet ar grūtībām tika galā ar taktikas uzdevumiem. Savukārt vīriešiem taktikas uzdevumiem vienmēr bija savi risinājumi, bet grūtāk gāja ar “galvas gabaliem”, teoriju.
Eksāmenu komisijā vienmēr bija vismaz divi akadēmijas pārstāvji. Labi atceros pulkvedi Skrindu. Pēc eksāmeniem viņš vienmēr mani lūdza nedaudz uzkavēties un uzdeva neskaitāmus jautājumus par to, kas un kā notiek Zemessardzē un arī par britu taktiku. Viņa interese bija neviltota. Sarunas vienmēr ieilga. Bet pēc gada vai nedaudz ilgāk, pulkvedis Skrinda jau pats bija visu labi „izkodis”, ko un kā dara gan amerikāņi, gan briti un par to pārliecinoši spēja stāstīt arī akadēmijas kadetiem. .
Tomēr, lai aina būtu objektīva, pieminēšu vēl vienu akadēmijas mācībspēku taktikā. Neatceros uzvārdu, bet bija tērpies robežsargu formā ar pulkvežleitnanta vai pulkveža zīmotnēm. Arī viņš piedalījās taktikas eksāmenos un pieminētajās „pēceksāmenu” sarunās, tomēr attieksme bija atšķirīga. Pat dzirdēju kā viņš kādam akadēmijas kadetam (zemessargam), kurš pats bijis instruktors un labi (pareizi) orientējās britu kājnieku vada taktikā, pateica, lai ar saviem jautājumiem netraucējot nodarbību un klusi sēžot auditorijas aizmugurē.
Vēlreiz noteikti vajadzētu pieminēt arī pulkvedi Juri Arnesu no kura pats daudz mācījos. Bet par viņu jau esmu rakstījis iepriekš: “Pulkvedi Juri Arnesu atceroties”.
Visits: 53
