Tumšie tēli paliek vēl tumšāki

Vakar radio klausījos kārtējo diskusiju par Latvijas auto ceļiem. Runāja gan par to kritisko stāvokli, gan arī par drošību uz tiem. Viena no “paceltajām” tēmām bija tieši gājēju drošība, īpaši nepietiekamas redzamības apstākļos. Kāds radioklausītājs, autovadītājs, jautāja, vai tā ir kāda modes tendence – gada tumšākajā laikā ģērbties tumšā apģērbā? Jo ļoti grūti savlaicīgi pamanīt tumšā apģērbā tērptu cilvēku ne vien uz lauku ceļiem, bet arī apdzīvotās vietās. Un reizēm tāda tumšā tēla parādīšanās uz ceļa (ielas) braucamās daļas ir negaidīts pārsteigums ar nepatīkamām sekām.




Tad sekoja kas negaidīts – raidījuma vadītājs Aidis Tomsons, pēc īsas pauzes apgalvoja, ka apģērba krāsai neesot nozīme, bet tā vispār esot pašvaldību nolaidība un neizdarība, ka netiekot apgaismotas visas gājēju pārejas.  Opppāāāā!!! Un šoferiem jābrauc tā, lai vienmēr varētu nobremzēt pirms gājēju pārejas.

Tātad, viņaprāt, cilvēkiem (gājējiem) pašiem vairs nav jādomā par savu drošību uz ceļiem? Par to jārūpējas tikai pašvaldībām un transportlīdzekļu vadītājiem?

Un tā maldīgi tiek popularizēts viedoklis, ka gājējam uz pārejas “vienmēr taisnība” (priekšroka), jo strīdus gadījumos kā pirmo piemin Ceļu satiksmes noteikumu 145.punktu: “Transporta līdzekļa vadītājam, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, jāsamazina braukšanas ātrums vai jāaptur transportlīdzeklis pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai iziet uz tās … ja tie varētu tikt traucēti vai apdraudēti”.

Šeit piebildīšu, ka lai gājējam dotu ceļu, to vispirms ir savlaicīgi jāpamana. To gan visai grūti izdarīt, ja tas tērpts tumšā apģērbā un Latvijas tumšais gada laiks pārsvarā ir mitrs un nokrišņiem bagāts, kas vēl vairāk ierobežo redzamību ārpus auto lukturu gaismas zonas.

Nezin kādēļ daudz mazāk plašziņas līdzekļos tiek atgādināts par kādu citu Ceļu satiksmes noteikumu punktu no 2.nodaļas “Gājēju un pasažieru pienākumi”:

15.punkts. “Pirms brauktuves šķērsošanas pa gājēju pāreju vietās, kur satiksme netiek regulēta, gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī jānovērtē to braukšanas ātrums un jāpārliecinās par drošību”.  Daļa gājēju šo normu ignorē, ierāvuši galvas kapucēs un apkaklēs, pat uz mirkli nepaskatoties uz sāniem, lai pārliecinātos par drošību – dodas tikai uz priekšu: man ir priekšroka!!! Tāda pašpārliecinātība reizēm ir sāpīga, reizēm – nāvējoša.

Ir arī kāda cita tendence, ko esmu novērojis uz ceļiem ārpus apdzīvotām vietām. Agrāk (pāris gadu iepriekš), kad nebija obligāta prasība diennakts tumšajā laikā slikti apgaismotos ceļa posmos un tumsā vilkt gaismu atstarojošu vesti (CSN 10.punkts), tad cilvēkiem uz ceļa pie apģērba vai somām daudz biežāk varēja redzēt dažādus gaismas atstarotājus. Tagad nepietiekamas redzamības apstākļos cilvēki ne vien vairs nelieto gaismas atstarotājus (jo noteikumi neprasa), bet arī nevelk gaismu atstarojošo vesti. Arī tagad tas “nieka” atstarotājs vai gaišs apģērba gabals ir daudz laicīgāk pamanāms nekā “tumšais tēls”, kurš nolēmis ietaupīt 3 – 4 euro uz gaismu atstarojošas vestes (savas veselības) rēķina.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...

2 Comments

  1. Man jau patīk, ka piesauc visādus noteikumus un par 100% uzveļ vainu gājējiem. Tas gan ir tas vienkāršākais risinājums, kas neprasa no ceļu uzturētājiem ne darbu, ne līdzekļus. Manuprāt, patiesībā ir jāsāk ar tiem pašiem ceļiem, lai braucējam nav jākoncentrējas uz “pārsteigumiem” (bedrēm). Nākošais – ceļi ir arī jātīra un regulāri (ziemā no sniega, ledus, bet vasarā no smiltīm un dubļiem), jo šobrīd pa tiem braucot, vējstikls tiek netīrs ļoti ātri. Salīdzinājumam: ārpus Latvijas, nobraucot apm. ~3000 km, auto ir daudzkārt tīrāks nekā šeit pēc 87 km nobraukuma. Vēl nianse – vismaz savā pusē esmu ievērojis tendenci no ceļu uzturētāju puses: ceļa nomale (baltā strīpa ceļa malā) vispār netiek krāsota. Tātad ne autobraucējam, ne arī gājējam nav skaidrs, kur tad īsti beidzas brauktuve. Bez tam, ja ceļmala ir apzīmēta, tad arī gājēju vai riteņbraucēju ir vieglāk tumsā pamanīt, kā arī drošāka pārvietošanās visiem.
    Protams, sava daļa vainas ir jāuzņemas gājiejiem, jo arī viņiem ir pienākumi (iet pa ceļa kreiso pusi utt.). Bet atbildības sadalījumam ir jābūt līdzvērtīgam 50:50, gan no ceļu uzturētāju puses, gan no gājējiem. Un tikai tad varam sagaidīt lielāku drošību uz ceļiem.

    1. Paldies, Raimond, par sava viedokļa izteikšanu. Es gan vairāk biju domāju par to, ka nepārdomāti tiek uzsvērts tas, ka gājējam uz pārejas vienmēr priekšroka. Nu gluži kā izaicinājums uz sacensību – kurš pirmais nokļūs uz pārejas, tas uzvarētājs. Tādēļ arī piesaucu tos CSN punktus, kuros teikts par to, ka arī gājējam jārūpējas par savu drošību. Ikdienā redzu, ka reizēm gājējs pirms pārejas pat pieliek soli, kaut arī labi redz mašīnu tuvojamies.
      Nezinu kā Tavā pusē, bet mūspusē gājēji uz ceļiem patiesi paliek aizvien grūtāk pamanāmi. Un tur nav līniju vaina uz brauktuvēm, jo galvenie ceļi mums ir jauni uzbūvēti, ar tik košām līnijām, ka acis žilbst braucot. Bet gājēju saredzēt tomēr nevar.

Comments are closed.