Briseles lidostas vietā, kur vēlu vakarā ilgi gaidīju savu sagaidītāju (sīkāk var izlasīt šeit – Aizmirstais), nakti pārlaidu rezervētajā viesnīcas numuriņā. No rīta brokastis un pēc tam Latvijas delegācijas sastāvā dodamies uz kādu no Eiropas Savienības institūciju. Nekad neesmu centies iegaumēt to nosaukumus, tādēļ to neatceros ne tagad, ne arī iegaumēju toreiz, pirms gadiem. To bija tik daudz un dažādi, ka kaut nakts vidū tos varēja citēt vai nu tie, kuri ar tām (institūcijām) sadarbojās ikdienā (lasi – bieži), vai arī tie, kuriem bija ļoti svarīgi savstarpējās sarunās “iemest” šos nosaukumus, lai izklausītos svarīgāk.
Tolaik mans “līmenis” bija vienkāršs – apkopot un sagatavot informāciju par nacionālajiem Bruņotajiem Spēkiem, ko tad arī darīju tajā gadījumā.
Ierodoties pasākuma vietā, mums ierāda telpu ar garu galdu. Tā vienā pusē iekārtojas visai iespaidīgā Latvijas delegācija. Nedaudz virs 10 cilvēkiem – Aizsardzības ministrijas un NBS pārstāvji. Atbilstoši savam “nesēja” statusam – ieņemu atlikušo vietu – tuvāk galda tālajam galam.
Paskatos apkārt un mani nedaudz tramīgu dara telpas iekārtojums. Bez jau pieminētā galda un krēsliem abās tā pusēs – nekā vairāk nav. Nav ne ekrāna, ne projektora. Saucamie “izdales materiāli” papīra formātā līdzi paņemti vien daži eksemplāri. Tos nolieku uz galda iepretīm mūsu delegācijas “galvgalam” un pats nedaudz vai atslābstu – gan jau viņi zinās ko darīt.
Pie galda “eiropas” pusē apsēžas 3 vai 4 pārstāvji un pasākums sākas. Pieklājīgi ievada vārdi no abām pusēm un vārds tiek dots Latvijas delegācijai. Un tad, un tad … man liekas, ka zeme atveras zem mana krēsla. Mans tiešais priekšnieks paziņo, ka no Latvijas puses vārds prezentācijai – ziņojumam tiek dots … man.
Jā, labi, es šo informāciju un prezentāciju sagatavoju. Bet nekad ne ar zilbi netika teikts, ka man tā arī būs jāpasniedz, jāziņo. Un vēl ar manām “limitētām” angļu valodas zināšanām (kā novērtēja Bordenā – profesionālām).
Pa galvu skrien domas, kā iziet no situācijas. Ekrāna un projektora nav. Disketei ar prezentāciju – nekādas vērtības. Visi papīra “uzskates” materiāli izdalīti. Nost taču neņemt. Jūtu kā visu klātesošo skatieni pievērsti man. Gaida.
Cenšos ārēji palikt mierīgs, no pagaldes izņemu somu, no tās – pulkveža G.Ābola personīgo novēlējumu tad, kad NBS ienāca jaunās tehnoloģijas – pelēku, pabiezu, smagu – viņa veco portatīvo datoru TOSHIBA. Tajā visa prezentācija.
Dažas minūtes līdz iesilst TOSHIBA. Domāju, ka “eiropas” puse nojauš kavēšanās iemeslu. Man no tā vieglāk nepaliek. Paņemu TOSHIBU un pāreju galda pretējā pusē – novietoju to uz galda klausītāju priekšā un mēģinu iziet no situācijas. Badu ar pirkstu ekrānā atmiņā grābstu to tekstu, kas nav rakstīts attēlos.
Tieku galā ar vispārēju informāciju, tad seko NB spēku veidi. Tīši vai nejauši, bet Jūras spēki palikuši uz prezentācijas beigām. Tad ienāk prātā doma – kurš gan var labāk pastāstīt par Jūras spēkiem ja ne paši jūrnieki. Tā arī saku skaļi, jo Latvijas pusē pie galda divi pārstāvji Jūras spēku formas tērpos. Un dodos uz savu vietu galda tālākajā galā. Turpinājumu vairs īsti neatceros.
Kāds no šī notikuma palicis “sausais atlikums”? Pirmkārt, piekrītu teicienam, ka viss, kas mūs nenogalina – padara tikai stiprākus. Otrkārt, jebkurā situācijā jāsaglabā miers un izeja vienmēr atradīsies.
Konkrētāk – ja atradās risinājums tad, kad mani nebrīdinot “pameta zem tanka”, tad “izdzīvot” var jebkurā situācijā. Un vēl – kopš tās reizes joprojām respektēju dienesta pakāpes un (vai) amatus, kādus ieņem konkrēts cilvēks jebkurā darbā. Bet vairs nekādā ziņā tos neuzskatu pārākus par citiem tikai un vienīgi amata pēc. Lecīgi? Varbūt …
Nobeigumā. Ironija vai sagadīšanās? Nezinu. Bet pēc diviem gadiem uz šo pašu Eiropas Savienības institūciju ar tādu pašu kārtējo ziņojumu no Latvijas nosūtīja … mani vienu pašu.
Par to, kā man veicās ieņemot Briseli pirmo reizi – piedzīvojumi Briseles lidostā, varat izlasīt šeit: Kā es Briseli ieņēmu. Pirmā epizode. Aizmirstais. Turpinājums – Kā es Briseli ieņēmu. Trešā epizode. Centrālā persona.
Visits: 34
