Septembrī uz vienu dienu man bija iespēja atgriezties vairāk kā 20 gadu senā vēsturē (PSRS laikos) – apmeklēju sadraudzības pilsētu Brjansku Krievijas federācijā tad, kad svinēja 71.gadadienu kopš pilsēta atbrīvota no vācu karaspēka Otrā pasaules kara laikā. Kā jau oficiālās delegācijas pārstāvim, nācās stāvēt gan pie pieminekļiem, gan iet gājienā pa pilsētas centrālo ielu – Leņina prospektu. Skatoties pasākumu norisē un klausoties runātāju vārdos aizdomājos par to, cik tomēr sarežģīti runāt par valsts patriotismu ir mums, Latvijā.
Te gan uzreiz piebildīšu, ka nedomāju no politiķu skatu punkta, bet gan par karavīra attieksmi pret to, ko viņš dara, par ko ir gatavs cīnīties un atdot savu dzīvību.
Latvijā jaunatnei daudz stāsta par Brīvības cīņām, par to nozīmi Latvijas vēsturē. Tomēr tā ir tik tāla vēsture, kurai vairs nav neviena dzīva liecinieka – tikai fotogrāfijas un atmiņas, kuras padomju periodā vēl vajadzēja slēpt. Bet runājot par karavīra godīgo attiesmi pret savu pienākumu 20 gadsimta sākumā varētu pieminēt arī tos latviešus, kuri bija izcili komandieri ne tikai Latvijā. Piemēram – Pilsoņu kara laikā Krievijā. Tik viena nelaime – nepareiza valsts un nepareiza armija. Manai paaudzei vēl bija iespēja daudz lasīt par viņiem, par viņu profesonālismu.
Otrais Pasaules karš. Pareizi, ka kara rezultātā uzvarētāju armija vēl 50 gadus mūs paturēja “zem sava spārna” – tādēļ par tiem prasmīgajiem latviešu karavīriem, kuri kara beigās atnāca no austrumiem, vairs runāt nedrīkst. Okupanti. Savukārt par tiem, kuri karoja pret atnācējiem no austrumiem – pilnā balsī uzdrošinās runāt tikai nacionāļi. Jo – lūk, vēsture ir tik sarežģīta lieta, ka gandrīz ikviens, kurš dažādu iemeslu un motivācijas dēļ bijis vācu armijā kaut uz neilgu laiku – var tikt uzskatīts par fašistu. Austrumos tā apgalvo pilnā balsī, bet rietumos – īpaši skaļi un enerģiski tam neprotestē.
Un tā nu latvieši grozās un domā – kuru prasmīgu karavīru izcelt no tik dažādās un sarežģītās vēstures, lai minātu kā piemēru jaunatnei par godīgu un profesionālu attieksmi pret savu karavīra pienākumu. Skaties uz kuru pusi gribi – visur atduries pret politiskiem rāmjiem. Laikam vēl pārāk maz laika aizritējis kopš mums zināmiem kariem, lai cilvēki atmestu nost to, kurā pusē katrs karojis, un sāktu mācīties tikai no tā – kāpēc šim karavīram bija tāda autoritāte, cieņa un panākumi. Par prasmīgiem karavadoņiem (komandieriem) nepiedzimst – par tādiem veidojas.
Vēsture ir pierādījusi, ka latvieši vienmēr bijuši lieliski cīnītāji – tikai dažas armijas bijušas “nepareizās”.
Visits: 42
