Aizvadītā krīze (dižķibele) ar tās sekām iemācījusi cilvēkiem vairāk domāt par savu nākotni jo neviens cits “no malas” par viņiem nerūpēsies. Nav vairs varenās Padomju Savienības, kurā par visiem un visu vietā domāja valsts (valsts “aparatčiki”).
Kāda ir izvēle?
- Pirmkārt, aizejot no viena darba sameklēt vietā citu, varbūt neoficiālu, lai vairāk būtu “uz rokas” – uzreiz un tagad, bet ne kaut kad nākotnē.
- Otrkārt – aiziet no algota darba (strādāšanas citiem) un sākt savu komercdarbību. Protams, aiz tā stāv savs risks, ka var uzreiz “uz sitiena” neizdoties.
- Treškārt – aiziet no algotā darba un baudīt pensionēta cilvēka neierobežotā brīvā laika iespējas.
Jebkurā no variantiem, pirms aizet no algota darba, jāveido savu “drošības spilvenu” – naudas līdzekļu uzkrājumu, no kuriem segt savas vajadzības nākošajos gados.
ASV kāda kompānija ir veikusi pētījumu par to, cik lielam vajadzētu būt šim “drošības spilvenam” – uzkrājumam, lai cilvēks justos drošs par sevi un ģimeni pēc algota darba pamešanas.
Šajā pētījumā uzkrājumu mēraukla ir cilvēka gada vidējie ienākumi noteiktā vecumā.
| Cilvēka vecums aizejot no darba | Cik lielam jābūt uzkrājumam |
| 35 gadi | Viena gada alga |
| 40 gadi | Divu gadu alga |
| 50 gadi | Četru gadu alga |
| 55 gadi | Piecu gadu alga |
| 67 gadi | Astoņu gadu alga |
Tiek ņemts vērā gan tas, ka gados jaunākam cilvēkam (vidēji) ir lielāki gada ienākumi nekā vecumā pēc 50 gadiem, gan arī tas, ka gados jaunākam cilvēkam vajadzības gadījumā ir lielākas iespējas atrast citu ienākumu avotu (darbu), ja neizdodas uzsākt savu uzņēmējdarbību.
Kā jau teicu iepriekš – pētījums ir veikts Amerikas Savienotajās valstīs, kurās izveidota stabila pensiju un dažādu pabalstu sistēma. Tomēr tabulā redzamie skaitļi rāda, ka pat tik pārtikušā valstī cilvēki paši domā par to no kā dzīvos pēc tam – pēc tam, kad vairs nestrādās dažādu iemeslu dēļ.
Tas nozīmē, ka jau laicīgi jāsāk “atlikt” naudu sevis paša materiālajai drošībai nākotnē. Tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad ir pieejami līdzekļi, jāpiespiež sevi atteikties no kādām “extrām” (tēriņiem), lai vēlāk, pēc gadiem nav jālamā valsts, priekšnieki un visi citi sev apkārt par to, ka neviens par viņu nerūpējas.
Protams, ka nomirt šiem cilvēkiem neviens neļaus, tomēr tāda dzīve no valsts pabalstiem, kā redzam aizrobežu filmās, arī “nedraud”.
Visits: 34
