Vikipēdija raksta, ka Ziemassvētku kaujas “bija liela, bet pavirši plānota Krievijas impērijas 12.armijas uzbrukuma operācija Pirmā Pasaules kara laikā ar mērķi ieņemt Jelgavu, kas notika laikā no 1917.gada 5.janvāra līdz 11.janvārim” (pēc vecā kalendāra).
Turpat Vikipēdijā ievietots Ziemassvētku kauju novērtējums “Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem spējīgu karotāju slavu, bet arī milzīgus zaudējumus, jo latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju). Ziemassvētku kaujas priekšvakarā izvirzītais sauklis par Jelgavas un visas Kurzemes atbrīvošanu bija izrādījies tikai sauklis bez nopietna seguma.”
Nenoliedzot latviešu strēlnieku kaujas sparu, pašaizliedzību un varonību, kuru tie atkal un atkal pierādīja turpmākajās kaujās citos karos: Latvijas Atbrīvošanas kaujās, Pilsoņu karā Krievijā, Otrajā pasaules karā un arī tagad dažādās starptautiskās militārās misijās, man liekas dīvaini, kā uz vienu un to pašu faktu – Ziermassvētku kaujām – skatās vēsturnieki.
Ko es ar to domāju?
Deviņdesmito gadu beigās man vajadzēja rakstīt studiju referātu militārajā vēsturē tieši par Ziemassvētku kaujām. Gribēju atrast vajadzīgo informāciju un ieskatījos vairākās bibliotēkās. Vienā no tām atradu nelielu, paplānu grāmatu zilganpelēkos vākos, kura bija izdoda Kanādā vai ASV nelielā skaitā. Ja nekļūdos – kādi 700 eksemplāri.
Šajā grāmatā bija tulkoti un publicēti dažādi dokumenti, tajā skaitā par Pirmā pasaules kara periodu Ziemassvētku kauju laikā. Starp dokumentiem bija interesanta sarakste starp latviešu vienību komandieriem un augstākstāvošiem krievu armijas komandieriem.
Neatceros uzvārdus un detaļas, bet sarakstes būtība ir šāda: latviešu vienību komandieriem tiek dota atļauja veikt izlūkošanu ar kauju rotas lieluma vienībai. Loģiski, ka armijā viss notiek tikai ar augstāko komandieru atļauju (pavēli), kā sajā gadījumā. Tomēr manu uzmanību piesaistīja kāda piepilde, ja tā varētu teikt par armijas dokumentu – pat tādā gadījumā, ja šī izlūkošanas operācija attīstīsies sekmīgi, nekādā gadījumā to nepaplašināt (!) un neattīstīt, jo nekādu papildus vienību (atbalsta) nebūs, jo plašākas operācijas šajā frontes iecirknī netiek plānotas un lielas vienības (spēki) tiek pārvietoti uz dienvidiem.
Interesanti, kurās publikācijās ir lielāka taisnība? Vai tajās, kurās krievu armijas ģenerāļi tiek nosaukti par nodevējiem, kuri nenodrošināja latviešu vienībām atbalstu? Vai kādam ir izdevīgi noklusēt to, ka atbalsts un rezerves latviešu vienībām nekad nav solītas un latviešu komandieri nav ievērojuši pavēli un augstāko komandieru norādījumus?
Katrā ziņā mans rakstu darbs tad ieguva augstāko novērtējumu. Bez jebkādiem komentāriem. Tomēr kurš pateiks – kur ir taisnība? Vai arī – kas tiek noklusēts?
Visits: 36
