Man tā netīt teikt, bet šī vasara un rudens pagājis imigrantu krīzes “zīmē”. Iesākumā masu informācijas līdzekļos tika rādītas atsevišķas bēgļu laivas, kuras bija ceļā vai piestāja Eiropas valstu krastos. Bet pati imigrantu problēma palika tālākā “plānā” aiz Grieķijas finanšu situācijas risināšanas un EURO glābšanas un situācijas Austrumukrainā.
Un tad pēkšņi – itkā maisam gals pasprucis vaļā – izrādās, ka Eiropas Savienībā, pāri tās ārējām robežām brīvi pārvietojas ne vairs daži simti, bet nu jau tūkstošiem nelegālo ieceļotāju dienā. Vietām viņus reģistrē, bet pārsvarā vietvaras cenšas darīt visu, lai šie ceļotāji iespējami ātrāk atstātu viņu valsti vai nu nodrošinot speciālu transportu līdz kaimiņu valsts robežām, vai arī vismaz netraucēt viņu pārvietošanos kājām un ar gadījuma transportu. Ka tik tas slogs no mana kakla nost.
Pirmās skaļi ierunājas bijušā sociālisma bloka valstis (Austrumeiropa), kuras tikai pamazām pašas rāpjas laukā no dziļās ekonomiskās un sociālās bedres, kurā atradušās periodā pēc Otrā Pasaules kara un nesenās Dižķibeles. Cilvēki, kuri sāk redzēt savu pūliņu augļus, sāk baudīt to, ko sen labi zina Vecās Eiropas iedzīvotāji, vienu dienu redz, ka gar viņu namdurvīm sāk plūst noguruši, bet mērķtiecīgi, reizēm izaicinoši un prasīgi, fiziski spēcīgi ļaužu tūkstoši.
Pirmajiem tiek sniegta palīdzīga roka, bet redzot, ka palīdzība reizēm agresīvi tiek noraidīta un skaļākas paliek svešo ļaužu prasības, pieaug arī Austrumeiropas valstu bažas par savu iedzīvotāju drošību. Šīs bažas stingrā tonī slāpē Vecā Eiropa, bailīgos nosaucot par rasistiem un fašistiem, kuri nav gatavi dalīties ar nelaimē nonākušiem ieceļotājiem Eiropas Savienībā. Vienlaikus ar demokrātijas mācīšanu Austrumeiropai, Vecā Eiropa plaši atver savas namdurvis un aicina ciemiņus pie sava galda. Viņiem divreiz nav jāsaka. Tajā paša laikā Eiropa saka, ka dažus ciemiņus piespiedu-brīvprātīgā kārtā būs jāuzņem katram eiropietim arī citās zemēs (bēgļu kvotas).
Tikmēr “rasisti” un “fašisti” Eiropas austrumos ceļ žogus uz savu valstu robežām, lai aizsargātu savu valstu iedzīvotājus. Ja nav kopējas Eiropas nostājas, tad glābšanās šajā situācijā ir katras pašas valsts rokās. Bet par to viņiem pastiprināti pārmet vāciski runājošās zemes un Zviedrija – sak, tā nav smuki, nedalīties ar atnācējiem.
Paiet laiks un demokrātijas mācītāji konstatē, ka visas viesu vietas pie galda ir aizņemtas, bet ap to un aiz durvīm, cik tālu vien skats rāda, stāv tūkstoši, kuri arī pamatoti cer uz iepriekš apsolītā pīrāga gabalu. Pamēģini tik nedot, kas solīts. Skat, drīz pašiem namatēviem un viņu saimei var nepietikt vietas pie galda.
Ko nu? Sanāk kopā Eiropas viedās galvas un spriež, ka tomēr Eiropas zemēm vajadzētu apjozt vienu pamatīgu kopīgu žogu ar vārtiņiem, caur kuriem nākošos un ejošos tā stingrāk uzmanīt. Tāpat varētu uz pāris gadiem stingrāk uzmanīt savu dzīvokļu (lasīt – Šengenas zonas) iekšdurvis, lai tie muskuļotie ciemiņi ar īrētām mašīnām un “armatūru” neskraida šurpu – turpu pa Eiropu kad un kā iedomājas. Lai mācās Eiropas savienības oficiālās valodas un meklē siltu apģērbu un darbu tur, kur tagad nonākuši.
Tāpat viedie secina, ka ar tām bēgļu kvotām sanākusi “šaize”, jo, re, Zviedrijā, piemēram, uz “zviedru galda” aptrūcies ēdamais, un tagad, lai ievērotu sociālo taisnīgumu un nenodarītu pāri laipnajiem namatēviem, daļu no lūgtajiem viesiem vajadzēs uzņemt citos Eiropas dzīvokļos. Piespiedu kārtā, bez izvēles, ne tikai ģimenes ar bērniem, ne tikai Latvijā strādāt dzīvot gribošos.
Varbūt tā ir nolemts, lai cīnītos pret Eiropas novecošanu. Šajās dienās internetā lasīju publikāciju, kura “lej ūdeni” uz imigrantu dzirnavām. Sak, ja nebūtu imigrantu, tad pavisam drīz Eiropā būtu kritiski daudz veco cilvēku (vecāki par 65 gadiem). Kas tad strādātu un “atražotu” gados jaunus iedzīvotājus? Iedzīvotāju vecuma krīzi varbūt tā var risināt, bet kā būs ar to strādāšanu?
Visits: 26
