Sīpolu ceļš Peipusa ezera krastā

Īstenībā Sīpolu ceļš nav nekāds ceļš, kā to kāds varbūt iedomājas. Tā ir salīdzinoši šaura teritorija Peipusa ezera rietumu krastā, uz kuru 18.gadsimtā pārcēlās no Krievijas izceļojošie vecticībnieki. Līdzi viņi paņēma ne tikai pašu vajadzīgāko savai dzīvošanai, bet arī senas prasmes kādas noteiktas šķirnes sīpolu audzēšanā un sīpoli labi auga (aug) arī jaunajā vietā.

Sīpolu audzēšana ir roku darbs. Tos audzē tādās augstās, Latvijā neredzētās, dobēs. Katru vasaru augusta pēdējā nedēļas nogalē šajā reģionā notiek vasaras sezonas noslēguma pasākumi, kuros galvenā vieta ierādīta Peipusa ezera piekrastes sīpolam. Pasākuma kulminācija – tirgus Kallastē. Mazā pilsētiņā ar tikai nedaudz vairāk par 800 iedzīvotājiem, no kuriem apmēram 80 procentu ir ar krievu “saknēm”. Manus iespaidus par viesošanos šajā vietā varat izlasīt šeit: Kallaste pie Peipusa ezera Igaunijā.

Pēc tam, kad biju iepazinies ar Kallasti un Alatskivi muižas pili, devos uz citiem ciemiem, kuri ir daļas no pieminētā Sīpolu ceļa.

Ja Kallastē redzēju, ka daļa veco māju tiek atjaunotas un remontētas, bet dažas ir visai bēdīgā stāvoklī, tad gribēju redzēt tādu pavisam mūsdienās mazskartu c -iemu. Man likās, ka īsti piemērots būtu neliels ciems Peipusa ezera krastā uz kuru caur mežu un purviem ved zemes ceļš – Rootsikula. Tas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Alatskivi, pa ceļam uz Nina.

Pēc tam, kad lēnām biju noripinājis tos dažus kilometrus cauri mežam … neredzēju nekā no cerētā. Nevienas vecās ēkas, kas liecinātu par kaut ko vēsturisku, nemaz jau nerunājot par krievu vecticībnieku garu. Nu, labi, viena koka ēka meža maliņā likās mazskarta. Bet pārējās – tādas, kādas varam redzēt Rīgas apkārtnē. Lepnas, dārgas. Te nu bija kluss, sens ciemats.

Nākošā pieturvieta – Nina, ciemats ezera krastā.  Vietējā baznīcā notiek kāds pasākums. Tai apkārt desmitiem automašīnu. Saklausu divu sieviešu sarunu krievu valodā par to, ka viena no viņām dievam netic un baznīcā neiet, bet interesē tādā dienā atbraukt un vienkārši paskatīties. Esot tik piemirsusi paņemt līdz lakatu, ko uzsegt ap vasarai atkailinātajiem pleciem. Bez tā baznīcā nedrīkstot.

Baznīca un kapi pašā ezera krastā. Turpat arī Ninas bāka, kas redzama vairākos tūristiem domātos bukletos. Tur, bildē, tā skaista, stalta. Bet dabā … gluži kā pelēks, kaiju noraibināts betona ūdens tornis ar dažiem stikla logiem.

Uz nākošo ciematu dodos ne pa jauno, asfaltēto ceļu, bet iespējami tuvāk ezeram – ļoti šauru, sākumā asfaltētu, vēlāk grantētu ceļu. Cieši gar ceļa malām mājas. Cita sakopta, cita ieaugusi zālē un krūmos. Liela daļa gan no tiem ir ceriņi. Tātad – smaržīgi un ziedoši krūmi. Taisnības labad gan jāpiemin, ka kā jau slāvu tautībām ieraksts, īpašumu (pagalmu) no acīm slēpj žogs ar plašiem vārtiem uz pagalmu. Tādēļ tās mājas durvis, kuras ved tieši uz ceļu, nemaz netiek lietotas un dažviet pat aizaugušas ar zāli.

Nākošais ciemats – Kolkja. 2011.gadā tajā reģistrēti 277 iedzīvotāji. Šim ciematam izbraucu cauri dzivreiz. Vispirms pa ielu, kas vistuvāk ezeram. Pie tās arī pirmo reizi ieraudzīju tās īstās, augstās Peipusa sīpolu dobes. Ezera krastā patīkama, labi aprīkota atpūtas vieta. Dažas ugunskuru un gaļas cepšanas vietas, paplašināta upe ar nostiprinātiem laivu piestātnēm. Pašu laivu gan nebija. Tīrs, sakopts. Todien gan bez cilvēkiem.

Otrreiz Kolkja tika šķērsota pa galveno ielu, cerībā kaut kur ieraudzīt kaut ko tirgojam. Nekā. Tukšs, kluss. Vien nojumes un tirgošanās vietas ar sagatavotiem “pakaramajiem” sīpolu virtenēm. Vai nu tāpēc, ka  vēl nav sīpolu sezona, vai arī vīrusa karantīnas dēļ vēl nav tūristu un pircēju. Gar galvenās ielas malām 2 līdz 3 stāvu ēkas, no laikiem, kas jaunāki par vecticībnieku ieceļošanas periodu.

Nākošais ciems – Kasepaa. Daudz vecu māju, no kurām dažas tiek remotētas, citas liekas, vien piekrāsotas. Pa kreisi no ceļa vietām caur krūmiem, citviet pāri krasta zālei – bet tepat blakus – Peipusa ezers. Krasts lēzens. Ja nebūtu ceļa zīmes, grūti nošķirt, kurā brīdī sasniegta Varnja, jo Varnja ar blakus ciemiem vairāku kilometru garumā ir kā viens ciems.

Varnja, ciems, kurā 2011.gadā reģistrēts vien 171 iedzīvotājs. Ja raugās kartē – tad pēdējā apdzīvotā vieta Peipusa ezera krastā pirms sākas plaši purvi, bagāti dzērvenēm. Tagad atcerējos, ka arī šeit esmu bijis agrāk – dažas reizes bijis lasīt dzērvenes plašajos purvos.

Varnja manā skatījumā visai stipri atšķiras no pārējiem Sīpolu ceļa ciemiem. Lai arī pirms gadiem reģistrēts salīdzinoši mazs iedzīvotāju skaits, pēc redzamā to nepateikt. Vietām ēkas atrodas galvenā (iespējams, vienīgā) ceļa pusē, bet pretējā ik pa gabaliņam izrakti kanāli līdz ceļam. Tajos var redzēt laivas un motorlaivas. Daļa no tām nemaz neizskatās, ka tiktu izmantotas zvejā, bet gan izklaidei. Ap mājām nav ik daudz žogu, kā novēroju citos Sīpolu ceļa ciemos, tādēļ labi redzami vīrieši un sievietes spēka gados, kuri darbojas ap savu īpašumu. Daudz vecu māju, celtas no sarkaniem ķieģeļiem. Tādu nebija citos ciemos. Šajā ciemā bija dzīvība. Acīm redzot iecienīta vieta brīvdienu īpašumiem un atpūtai.   

Tā vērojot Varnju, šo aktīvo ciemu, biju izbraucis līdz ciema dienvidu robežai. Beidzās asfaltētais ceļš, tā galā auto stāvvieta, policijas ēka un lielāka laivu piestātne. Tālāk – purvs. Interesanti, vai tās ir arī Sīpolu ceļa beigas? Varbūt sākums?

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...