Kallaste pie Peipusa ezera Igaunijā

Līdz pavisam nesenam laikam man vietvārds Kallaste Igaunijā asociējās ar pagājušo gadsimtu.  Ar tām dažām reizēm, kad kolēģu uzrunāts devos līdzi uz Peipusa ezeru izmēģināt roku zemledus makšķerēšanā. Atceros, ka brauciena galamērķis bija Kallaste, kur ezera krastā tika atstāts auto. Bet līdz makšķerēšanas vietai vēl nācās iet vairākus kilometrus tumsā pa apsnigušo Peipusa ezera ledu. Tā kā ziemas dienas ir īsas, tad arī atgriešanās krastā notika jau krēslai iestājoties, tad nekādu vizuālu atmiņu par Kallasti man nebija.

Šoreiz tas bija savādāk. Mani uzrunāja divas lietas – Alatskivi pils ar krāšņajiem dārza ziediem un Sīpolu ceļš gar Peipusa ezera krastu. Par Alatskivi pili var izlasīt šeit: Alatskivi muižas pils Igaunijā, kuru arī apmeklēju šī brauciena laikā.

Savukārt, lai nesteidzīgi aplūkotu gan jau pieminēto Alatskivi pili, gan arī Peipusa ezera rietumu krastu, ieskaitot Sīpola ceļu, vajadzēja tuvumā sameklēt naktsmājas. Ar Booking.com palīdzību naktsmītne atradās Kallastē, Kallaste Apartments. Plašs, labi iekārtots, tīrs divistabu dzīvoklis 8 dzīvokļu nama pirmajā stāvā. Auto varēja novietot tieši pie loga pagalmā. Dzīvokļa saimnieks steidz izrādīt, kā darbināma satelīttelevīzija ar Krievijas (Three colur – kā viņš teica) kanāliem. Bet saimniece – kas pieejams virtuvē. Tajā skaitā pavaicāja, vai protot lietot gāzes plīti. Manu izbrīnīto skatienu (ar domu – kurš tad manā vecumā to neprot lietot?) viņa iztulkoja pa savam – ka neprot, un sīki nodemonstrēja, kā gāzes plīts lietojama.

Nedaudz no Kallastes vēstures. Ciems veidojies 18.gadsimtā, kad tur apmetušies no Krievijas izceļojošie vecticībnieki. 2017.gadā Kallastē reģistrēti 844 pastāvīgie iedzīvotāji, no kuriem apmēram 80 procentu krievu. Pilsētas tiesības Kallaste ieguvusi 1938.gadā.

Visticamāk, ka pamata nodarbošanās bijusi saistīta ar zveju un lauksaimniecību, jo vienā Kallastes pusē viens no Eiropas lielākajiem ezeriem – Peipuss, bet otrā lauksaimniecības zeme. Tagad gan izskatās, ka ar zveju knapāk. Vismaz redzētais neko par to neliecināja.

Pēc tam, kad saņemtas instrukcijas par to, kas pieejams dzīvoklī un kā tas viss lietojams, laiks iepazīties ar mazo pilsētiņu Kallasti tuvāk. Sākumā virziens uz ziemeļiem pa vienu no centrālajām ielām – Oja tanav.  Tā atgādina tipisku agrīnā padomju laika “produktu” – zemas vairākstāvu ēkas, neliels asfaltēts laukums ar tādu kā estrādes nojumi vienā tā malā. Pilsētiņas ziemeļu daļā dažas ierastās “daudzstāvenes”, kādas skatāmas arī Latvijas ciemos un mazajās pilsētās.

Peipusa ezera krasts Kallastes ziemeļu daļā lēzens, viegli pieejams. Sarkanīga smilts un nelieli akmeņi. Bet ejot tālāk gar krastu uz dienvidiem, gar ūdeni vien pavisam šaura josla, kurā ir paprāvi akmeņi un arī krasts paliek stāvāks. Ne visur var tā pastaigāt gar pašu ūdens malu.

Krasts apaudzis ar ceriņiem, kuri tajā laikā vienos ziedos. Gar pašu krastu, tā augšā, šaura, šaura ieliņa. Varbūt vietējas nozīmes piebraucamais ceļš? Vienas vieglās automašīnas platumā. Vienā pusē mājas un koka žogi, kuri aizsedz no skatieniem to, kas notiek pagalmos. Otrā pusē stāvkrasts ar ceriņiem un vietām kāpnes, pa kurām var nokāpt pie ūdens malas.

Dīvaini, ka pa visu vakaru redzami vien daži cilvēki, kuri kaut ko darīja pie savām mājām un atbilstoši statistikai, krieviski pasveicināja garāmejošos.  Vēl kaut kur dzirdamas balsis aiz žogiem pagalmos. Ne suņu, ne kaķu. Ielas tīras, nekur neredz atkritumus, kaut arī daļa mājiņu visai bēdīgā stāvoklī, dažas pat ieaugušas visai biezā un garā zālē.

Turpinot gājienu gar ezera krastu, sasniegts pilsētiņas dienvidu gals. Te ir visskaistākā stāvkrasta vieta. Vairāku metru augstas, sarkanas klintis, kurās iemitinājušās čurkstes. Uz kraujas malas – spītīgi koki. Viena bērza saknes pat vijas gar stāvkrasta malu kā pielipušas. Labi saskatāms Peipusa ezera krasts gar Kallastes malu, gan arī uz otru pusi, kur šāda stāvkrasta vairs nav – bet tālumā redzama cita apdzīvota vieta. Laiks rāms un tas dod drosmi knišļu bariem pārbaudīt manu pacietību, ielienot pat matos, lai tik piekļūtu vietām, kur var iekost.

Šis Peipusa ezera stāvkrasts, kura garums ap 800 metru, tiek īpaši pieminēts, ja internetā meklē informāciju par Kallasti. Tajā skaitā arī interneta vietnē par nakstmītni – Kallaste Apartments. 

Atceļam uz mītnes vietu tiek izvēlēta cita iela. Uz tās atrodas arī internetā reklamētā kafejnīca Anna Cafe, kura izrādās slēgta. Liekas, ka slēgta ne tikai kafejnīca, bet arī viesu nams, kas atrodas tajā pašā ēkā Voidu Tanav ielā. Vīruss savas pēdas atstājis arī te.

Dažos pagalmos var redzēt tādas dīvainas konstrukcijas automašīnas. Džipveida, ar ļoti platiem riteņiem un auduma pārvilktām kravas kastēm. Vēlāk internetā noskaidroju, ka ar tām ziemā ved cilvēkus pa Peipusa ledu. Uz makšķerēšanas vietām vai tāpat izklaidēties.

Pa ceļam tiek šķērsots arī Kallastes tirgus laukums. Neliels asfaltēts ielas paplašinājums vietējā pārtikas veikala priekšā. Nez, vai šī ir tā vieta, kurā katru gadu augusta pēdējā nedēļas nogalē notiek pasākumi un tirgus par godu šīs reģiona lepnumam – Peipusa sīpolam.

Pasākums, kas veltīts Sīpolu ceļam, ir tik populārs, ka šeit sabrauc gan tūkstošiem viesu, tajā skaitā pat organizētas tūristu grupas no Latvijas, kā arī netrūkstot Latvijas mājamatnieku ar saviem izstrādājumiem. 

Īsā Kallastes apskate ir galā. Laiks naktsmieram. Kā nākošajā rītā noskaidrojās, tad arī šī pilsētiņa nav izņēmums – ja dienā un vakarpusē tā klusa, tad nakts dzīve sita augstu vilni. Labi, būšu precīzāks – skaļu vilni. Ieskaitot mūziku, auto signālus, signalizāciju un grūti (varbūt pat neiespējami) tulkojamus dialogus krievu valodā.

Tas viss gan nemaina manu viedokli par Kallasti kā par izdevīgu un nedārgu naktsmītni Tartu tuvumā plašā Peipusa ezera krastā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...