Šis nebūs nekāds krimināls stāsts, bet vēl viens atskats uz kādu interesantu epizodi manā bērnībā. Tas notika vēl tajos laikos, kad es pat negāju skolā. Tomēr arī tad šis un tas labi palicis atmiņā.
Tēvs katru dienu devās uz darbu mežā. Māte ne katru dienu, bet bieži devās viņam palīgā vai arī darīja citus darbus. Divi brāļi, kuri bija vecāki par mani, vēl mācījās vietējā, Pāles astoņgadīgajā skolā. Tā nu bija dienas, kad vairākas stundas pavadīju mājās viens pats. Cik tagad zinu, tad vēl nebija ne sociālā dienesta ne bāriņtiesas, citādi maniem vecākiem klātos plāni.
Pēc katra labi padarīta darba pienāk laiks arī atpūtai. Tā bija arī maniem vecākiem. Vasarā viņu darba vieta bieži organizēja braucienus uz dažādiem pasākumiem tuvējā apkārtnē, vai pat ekskursiju uz vairākām dienām. Ne jau ar autobusiem, kuros Wi – Fi, kondicionieris un ekrāns “viģikiem”. Kravas automašīna, kuras kravas kastes stūros sasprauda meijas. Labākajā gadījumā tās (kastes) priekšdaļā bija tāda kā “pusbūda”. Simbolisks patvērums no vēja vai lietus.
Tajos laikos katrai (nu, gandrīz katrai) ģimenei laukos bija arī mazāka vai lielāka saimniecība. Ne tikai kartupeļu, kāpostu un burkānu dobes, bet arī pa kādai dzīvai radībai kūtī. Tad nu abiem brāļiem, mūsu vecākiem mājās neesot, bija pienākums parūpēties ne tikai par mani, bet arī par visu saimniecību.
Tā laukos bija normāla parādība, ka bērni prata gandrīz visu to pašu, ko pieaugušie. Nebija jau arī nekāda “raķešu zinātne”, jo mamma savā apaļīgajā un labi salasāmajā rokrakstā uz papīra lapas bija visu smalki sarakstījusi: kurš trauks (spainis vai bļoda), kurā laikā un kam jāaiznes uz kūti. Dzīvo radību barošanai. Brāļiem nācās pat pašiem govis slaukt. Te uzreiz piebildīšu, ka no šīs prasmes apguves esmu pratis izvairīties līdz pat šodienai.
Tajās reizēs, kad vecāki bija devušies “brīvsolī”, mums, mājās palicējiem, tika piešķirta vēl viena ikdienā nepieejama privilēģija – drīkstējām (!!!) sev gatavot ēst no visa tā, kas vien bija mājās pieliekamajā, dārzā vai kūti pieejams. Ja ko īpaši vajadzēja, drīkstēja arī aiziet uz veikalu, kas bija mājas otrā galā. Pie Olgas tantes.
Šai nodarbei es vēl biju par mazu. Bet pa virtuvi darboties ļoti patika vienam no brāļiem. Otrs piepalīdzēja. Tika gatavots daudz kas apēšanai pašiem, bet lielākais prieks bija pagatavot kaut ko īpaši garšīgu vecākiem. Pārsteigumam.
Tā kā vecāki mājās pārradās parasti naktī, kad mēs (bērni) jau gulējām, tad, lai varētu redzēt viņu reakciju uz kulinārijas pārsteigumiem, tos vajadzēja kaut kur paslēpt. Nu, lai vecāki neatrod pirms laika un viss pārsteiguma prieks mums būtu “vējā”. Slēpa pagultēs, plauktos un kur gan vēl ne.
Reiz brāļiem dzima superīga ideja – uzcept vecākiem torti. Domāts – darīts. Olas mājās ir, milti un piens arī. Neatceros īsti ko vēl tur vajadzēja, bet tas viss tika sakults lielā bļodā.
Kā tādos gadījumos notiek – virtuves boss, brālis, pagaršo sakulto masu un skaļi atzīst to par ļoti garšīgu esam. Arī otrs brālis pagaršo un pastiprina Bosa teikto. Protams, man arī gribējās tikt pie tā kāruma. Dīcu, dīcu, līdz mani pažēloja. Iedeva pavisam nedaudz, tā, uz karotes gala. Mazs vēl esot.
Pabīdīja mani nostāk, lai netraucēju “lielajiem” darboties. Tā nu viņi (brāļi) divatā darbojās pa virtuvi ap cepeškrāsni un tortes formām. Pa brīdim ar karoti neaizmirstot “pārbaudīt”, vai tortes mīkla nav zaudējusi savu lielisko garšu. Lieki teikt, ka man bija diezgan sāpīgi to visu redzēt no malas, kā atstumtajam.
Neatceros vairs, vai tortei bija arī kāds garnējums (rotājums). Virtuvē darbošanās pierima un gājām gulēt. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja un … tad pienāca brīdis, kad taisnība un godīgums visu salika pa savam vietām.
Tie divi, kuri iepriekšējā vakarā savu mazāko brālīti (mani) netaisni atstūma no bļodas ar neaprakstāmo kārumu, pārmaiņus visu atlikušo nakts daļu dipināja prom un atpakaļ pa gaiteni uz “sirniņmājiņu”, jo tortes “pusfabrikāts” vēderos darīja savu un prasījās iespējami ātrāk laukā. Bet man, par laimi, veselīgāk izrādījās vakarā “palikt gribot” un mierīgi nogulēt līdz pašam rītam.
…
Views: 62
