GONGU SKAŅU MEDITĀCIJA. MANI PIRMIE IESPAIDI.

Pirmo reizi par gongu meditāciju uzzināju pirms pāris mēnešiem no cilvēka, kuru ļoti, ļoti cienu un viņa stāstīja par saviem iespaidiem šīs meditācijas laikā. Dzirdētais ieinteresēja pašam to kaut reizi pamēģināt.  Tā nu nonācu līdz tam, ka kādu vakaru puskrēslā, padusē turot sarullētu paklājiņu, meklējām pareizo ieeju norādītajā namā. Meklējumus atviegloja kāda sieviete, kura ar savu paklājiņu rokās drošā gaitā devās uz kādām durvīm. Tātad – zinātāja un atliek vien sekot, neizlaižot no acīm arī kāpnēs un līkumotajā gaitenī.

Tā nokļuvu telpā, kuras vienā pusē atradās statīvā nostiprināts gongs un tā priekšā uz grīdas lielāki un mazāki trauki. Iespējams, no metāla.

Uz telpas grīdas vairākās rindās puslokā izvietoti paklājiņi. Izvēlējos vienu no attālākajiem pie loga, blakus kantainai kolonai. Uz esošā paklājiņa uzritināju savu, tad novietoju spilvenu un siltu pledu. Liekas, esmu sagatavojies. Iekšā gan tāds nelieks drebulis –kā gan es reaģēšu uz to visu, kas te notiks? Sēžu ar rokām apņēmis ceļus un vēroju, kā telpā ienāk cilvēki un iekārtotas uz pārējiem paklājiņiem. Tad arī vadītāja sāk savu sakāmo.

Vispirms katram jāizvelk kārts, uz kuras krievu valodā rakstīta kāda dzīves gudrība. Uz manējās … par ziedošanos citiem. Bet ne par to, ka nepieciešams ziedoties citu vajadzībām, bet gan par to, ka dzīvē ir brīži, kad vajag ne tikai dot, bet arī ņemt pretī. Lai viss būtu līdzsvarā.

Atguļos uz muguras. Telpā izdziest gaisma. Atskan pirmās skaņas un sievietes balss aicina pateikt paldies savām ķermeņa daļām, kuras ik dienu mums kalpo. Sākot ar pēdām … Nezinu, kas tieši izraisa katru no skaņām, kas klusāk vai skaļāk piepilda telpu. Tikai jūtu, ka mans augums ir pilnībā atslābinājies un gluži kā izklājies pa paklājiņu. Kas zina, varbūt arī pāri tā malām pa grīdu.

Turpmākais bija gluži kā krāsu kino filma, kuras fragmenti slīdēja gar acīm. Daļa no redzētā iespiedās atmiņā visai skaidri, dažreiz ķermenis sajuta gandrīz vai fiziskus pieskārienus, ārēju spēku.

*

Parks. Rudens. Kastaņas lapas un tumši brūni kastaņi. Uz brīdi parādās meitas seja un tad izgaist kopā ar  rudenīgi dzeltenīgi brūno gaismu.

*

Sabiedriskā transporta salons. Trolejbuss vai tramvajs. Stāvu salonā iepretīm aizmugurējām durvīm pie loga. Man apkārt cilvēki. Daudzus atpazīstu pēc sejām. Tie ir cilvēki, kuri bijuši manā dzīvē iepriekš. Satikti uz īsu brīdi, kolēģi un pat tuvāki. Viņi klusējot slīd man garām kā uz transportiera lentas. Laukā pa vaļējām durvīm. Apziņā pavīd doma – vai tā attīros no pagātnes? Un salonā palieku viens.

*

 Jūras krasts. Ar basām kājām brienu pa ūdens malu, pa to vietu, kur parasti šaurā joslā jūra sabērusi dažāda izmēra akmentiņus. Kājas stieg akmentiņos un smiltīs. Katrs solis prasa lielu piepūli. Pa brīdim krastam uzskrien lielāks vilnis aizsniedzas man līdz pusstilbam. Lai arī grūti spert soli, jūtu, ka katrs atskrējušais vilnis caur manām kājām manī iepludina milzīgu enerģiju. Tomēr iet vieglāk nekļūst.

*

Guļu uz muguras klajā vietā. Man apkārt, līdz ar zemes virsmu, gaiši zila gaisma kā dūmu strūkliņas, kuras plūst manā virzienā. Tās applūst manam ķermenim, sajūtu sevī neaprakstāmu enerģiju, spēku. Un tad šī gaiši zilā gaisma kā lāzera stari traucas stāvus debesīs. Virs manis debesīs pavēries tumšs aplis un gaismas stari pazūd tajā.

*

Joprojām guļu uz muguras. Pār mani veļas skaņas, kuras mani fiziski aiz pleciem spiež pie zemes. Uzreiz tas izsauc atmiņas, kad bērnībā lauzos ar citiem puikām. Stiprākie mani piespieda pie zemes ar saviem ceļgaliem uzmetoties uz maniem pleciem un ar savām rokām pie zemes piespieda manas rokas. Tagad jutos tāpat. Kā pienaglots pie zemes. Smags. Nekustīgs.

*

Man priekšā siena, mūrēta no tumši sarkaniem ķieģeļiem un laukakmeņiem. Plecu augstumā no sienas izvirzīts četrstūrains plaukstas lieluma priekšmets. Pagriežu to un daļa sienas aizvirzās pa kreisi, atverot nišu, kurā redzu tādu kā klaunu, kāds attēlots spēļu kārtī Jokers. Klauns skatās uz mani tā ņirdzīgi un rāda uz blakus sienā redzamām nišām ar tādiem kā vākiem. Vākus aizskarot mainās skaņa, kas dzirdama apkārt. Rāda, it kā viņš te ir galvenais noteicējs.

*

Sēžu uz soliņa parkā. Man pienāk klāt sieviete, kurai ap galvu apmesta tumši sarkanbrūna šalle. Pielecas, cieši ieskatās man sejā un aiziet. Pašas seja palika ēnā – neatpazinu.

*

Sēžu uz šaura atpūtas krēsla roku balsta. Blakus, krēslā sēž sieviete, ģērbusies tumši, tumši zaļā kleitā. Mati gaiši, īsi. Viņa savos pirkstos virpina kādu mazu, spožu priekšmetu. Tas izkrīt no pirkstiem, iekrīt klēpī uz zaļā kleitas auduma un tad iekrīt spraugā starp sēdekli un roku balstu.

*

Jūtu un dzirdu savu elpu. Tā ir mierīga, uz brīdi kā aizkrīt deguns, laikam iekrācos. Vēlāk blakus esošie teica, ka es esot skaļi gulējis.

Kaut kur iesānis no manis pa labi dzirdu kādu skaļi šņākuļojošu, bet vienmērīgu elpu. Laikam cilvēks vienkārši izbauda laiku un guļ.

*

Guļu tajā pašā telpā. Bet nu tā ir pilna ar spožu baltu gaismu. Nav neviena cita. Blakus esošā kantainā kolona nu ir kļuvusi apaļa. Un man galvā pavīd doma – jautājums:  vai tagad es esmu attīrījies?  Tīrs?

*

Slikti apgaismota pilsētas iela. Man pat liekas, ka atpazīstu Rīgā Kr.Valdemāra un Raiņa bulvāra stūri. Esmu uz braucamās daļas, kur nav neviena auto. Ielas abās pusēs krēslā redzami cilvēki. Daudz cilvēku, kuri stāv cieši viens pie otra, ka netieku nost no brauktuves. Bet auto, par laimi, nebrauc.

*

Pludmale. Plaša, bez kāpām, bez priežu meža. Karsta saule, karstas smiltis. Un tad augumam pārskrien auksta un pat nepatīkama vēja pūsma. Kā reizēm mēdz notikt arī reālajā pludmalē.  

*

Nu jau vairs neatšķiru, tās skaņas kā vējš, vai patiesi vējš. Tas brāžas man pāri un tāda sajūta, ka pa plāksnītei, pa gabaliņam vien (kā TV rāda tropu vētras plēšot māju jumta segumus) no manis atplēš netīrumu kārtiņu. Noloba no manis negatīvo. Bet zem tās kārtiņas ir tieva robeža, kā aizsargkārtiņa, kas šo attīrošo skaņu vēju nelaiž dziļāk. Pagaidām ne.

***

Pēc seansa katrs no klātesošajiem pastāstīja par savām izjūtām. Dažam tās bija niansētas, uzsverot katras skaņas nozīmi un ietekmi. Daži atzinās, ka vienkārši .. aizmiguši.

Laikam esmu ar ”biezāku ādu”, jo neuztvēru skaņas atsevišķi, bet gan kā enerģijas viļņus, gandrīz kā fiziski taustām vēju, kas brāzās man pāri. Nesēdēju arī uz mākoņa maliņas un nebiju tropu zemēs, kā dzirdēts no citiem. Bet sajutu sevī mieru. Lielāku, stabilāku, kas mūsdienās nemaz nav tika maz.  

Un jau zinu pavisam droši  – turpinājums sekos. Tiem, kuri lasot nonākuši līdz šai vietai, iespējams, manis aprakstītie iespaidi par gongu meditāciju var likties kā kaut kāds murgs, kuru negribētu piedzīvot. Tāpat ir daudz dzirdēts par to, ka ar gongu  meditācijas palīdzību ar cilvēkiem manipulē un notiek kas tamlīdzīgs. Bet neviens no tiem, kas tā saka, pats nav izmēģinājis, tikai pārstāsta citur „no drošiem avotiem” lasīto vai dzirdēto. Pamēģiniet paši, pirms izteikt savu spriedumu.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...