Kā manam Šveices pulkstenim bateriju mainīja

sveices-armijas-pulkstenisLai arī pulkstenis gāja kā jau pulkstenim jāiet, nolēmu to parādīt pulksteņmeistaram, lai nomaina bateriju. Varētu jau arī pats, kā līdz šim bieži tiku darījis, bet meistars tomēr atradīs patiesi jaudīgu un „ilgspēlējošu” bateriju, kura kalpos ilgāk par dažiem mēnešiem.

Tā arī darīju. Zināju vietu Rīgā, kur ērti piebraukt ar auto un nav rindu. Aiz lodziņa sēdēja vīrietis tā, ap gadiem 25. Iedevu viņam pulksteni un izteicu savu vēlmi – lai nomaina bateriju. Tādu labu gribētos. Meistars teica – to viņš varot izdarīt.

Kādu brīdi pagrozījis pirkstos manu pulksteni viņš teica, ka diemžēl nevarēšot bateriju nomainīt, jo viņam neesot tāda instrumenta, lai atskrūvētu pulksteņa vāciņu. Tas mani nedaudz izbrīnīja, jo … pulksteņa vāciņu var noņemt kā alus pudeli atkorķējot – kaut ko pabāzt zem vāciņa malas un pacelt uz augšu. Tā arī meistaram ieteicu darīt.

Viņš piekrita un sāka knibināties tālāk. Pēc mirkļa viņš gluži tā kā satrūkās un man pavaicāja – vai es neesot ievērojis uz kuru pusi aizlēkusi skrūvīte? Teicu, ka nē. Tad viņš pārcilāja papīra lapas un lupatiņas uz sava galda, pūta un kratīja datora klaviatūru un pat pataustīja savu bikšu priekšu. Nesekmīgi.

Tad meistars vaicāja, vai drīkst likt citu skrūvīti, lai nostiprinātu jauno bateriju. Kāpēc gan ne, ja var nomainīt bateriju un pulkstenis darbojas. Ar jaunas skrūvītes meklēšanu tik ātri negāja – visas bija vai nu resnākas, vai krietni garākas par oriģinālo. Redzēju, ka meistaram sāk trīcēt pirksti un parādās sviedru lāses uz pieres.

Lai labāk varētu piekļūt pulksteņa mehānismam, pulksteņmeistars atvienoja metāla aproci un fiksatora tapiņu ar detaļām novietoja sev priekšā uz galda. Pēc dažām minūtēm beidzot  bija atrasta arī vajadzīgā skrūvīte jaunās baterijas nostiprināšanai – gan nedaudz garāka (ko gan rokas pulkstenī nozīmē – nedaudz garāka) par oriģinālo, tomēr baterija bija vietā un pat pulksteņa vāciņu varēja uzlikt.

Sapriecājos, ka nu beidzot tikšu pie sava pulksteņa. Bet – mani prieki bija pāragri. Tagad meistars izmisīgi meklēja metāla aproces savienojuma detaļas, kuras pirms pāris minūtēm vēl bija viņa acu priekšā. Tās nekur vairs nebija atrodamas!!!  Tad viņš atkal vaicāja – vai drīkst likt citus savienojumu? Protams, ka atļāvu – neturēšu taču pulksteni plaukstā – ērtāk to nēsāt ar aproci uz rokas.

Pagāja vairākas minūtes, līdz tika atrasta piemērota detaļa un pulkstenis bija ieguvis lietošanai piemērotu izskatu. Vēl tik vajadzēja iestatīt pareizu laiku. Izrādās, ka tagad bija sācis ķerties rādītāju pagriešanas mehānisms – pagriez ar roku jau varēja, bet pulkstenis patstāvīgi  „negāja”.

Meistars teica, lai atstājot – viņš varot paskatīties kur tā vaina un salabot. Nu nē – nodomāju, tikai ne šim meistaram  ļaušu ķerties pie mana Šveices pulksteņa. Meklēšu citu.

Paraugoties un notikušo no gaišās puses – varbūt nevajag pieķerties pie lietām ilgāk par desmit gadiem. Pat tad, ja tās darbojas kā Šveices pulkstenis. Un vēl – es tiku pie ļoooti labas jaunas pulksteņa baterijas, kas arī nav peļami mūsdienās. Pašam  par pārsteigumu – es vairāk uzjautrinājos par visu notiekošo procesu nekā skumu par „neejošo” pulksteni.

Arī gribat uzlabot savu omu? Pateikt adresīti?

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...