Nesen dzirdēju tādu domu, ka latviešiem daudz vieglāk ir vienoties pret kaut ko, nekā par kaut ko. Pirmajā brīdī šis apgalvojums tā kā paskrēja garām manai apziņai, bet tad apmeta loku un atgriezās tajā. Liekas, ka teiktajā ir sava patiesība. Daudzkārt vieglāk ir kaut ko noliegt, nekā nākt ar savu jaunu ierosinājumu un to tikpat kvēli aizstāvēt.
Noliegt, manuprāt, nozīmē vienkārši demonstrēt nepiekrišanu kādam jau notiekošam procesam vai arī jaunam ierosinājumam. Demonstratīva noliegšana ir veids kā pievērst kādas sabiedrības daļas uzmanību noteiktam stāvoklim vai situācijai, bet vai tāda rīcība noved pie visiem pieņemama risinājuma? Šaubos.
Vienkārši kaut kā noliegšana izskatās pēc tādas kā spītības – man tas nepatīk, es tā nedarīšu, ko citu varat man piedāvāt? Protestu akcijas arī ir noliegšanas forma, ar kuras palīdzību noliedz kaut ko pašreiz notiekošu. Vai tā ir pašreizējā atalgojuma noliegšana konkrētā nozarē, vai nodokļu lielums un to iekasēšanas veids.
Noliedzam, protestējam, bet kas notiek tālāk? Gaidām, kad valdība pienesīs klāt gatavu risinājumu, kas apmierinās visas puses? Tā nekad nebūs.
Te vietā atcerēties kāda mana priekšnieka A.D. teikto – noliegt ir visvieglāk. Ja kaut kas nepatīk – nenoliedz, bet nāc ar savu priekšlikumu par to kā labot situāciju. Domāju, ka gudri vārdi. Strādājot viņa vadībā pārliecinājos, ka darbojas efektīvi.
Vai aiz portālā ManaBalss.lv izsludinātām parakstu vākšanas kampaņām pret kaut ko (vai par kaut ko) stāv pārdomāti un realizējami priekšlikumi? Man “acīs iekrita” viena no tādām akcijām, par transporta nodokļa iekļaušanu degvielas cenā. Būšot proporcionāli godīgs gadā nobrauktajam attālumam. Loģiski. Bet tikai daži bija parēķinājuši, ka, lai valsts budžets nepaliktu ar “robu”, degvielas cena būtu jāpalielina par 10,8 centiem litrā. Un iniciatīvas autoru patiesos nolūkus, manuprāt, atklāj vēl viena piebilde, ka … “jāatlaiž” līdz šim iekrātie transporta nodokļu parādi. Tātad, tie, kam arī nepatīk šāda kārtība, bet tomēr ir maksājuši transporta nodokli, ir muļķi, ka maksājuši, jo, lūk, nemaksātājiem pienāktos vispārēja nodokļu amnestija.
Labāk ierosināt parakstu vākšanu, lai atjaunotu Autoceļu fondu, kurā nonāktu mūsu maksātie transporta nodokļi un nodokļi no pārdotās degvielas. Arī tas būtu “sitiens” kopējam valsts budžetam, tomēr auto īpašnieki un TL vadītāji pavisam droši zinātu, ka viņu maksātā naudiņa klājas zem auto riteņiem gluda asfalta vai saremontēta tilta veidā, bet netiek tērēta kāda ierēdņa ierosinātam (par nodokļu maksātā naudu apmaksātam) bezvērtīgam pētījumam par kādu starptautisku konvenciju.
Nobeigumā jāatzīst, ka daži protesti un noliegumi ilgtermiņā ir beigušies pavisam negaidīti, bet pozitīvi. Piemēram, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tautas “viļņošanās” pret jaunas hidroelektrostacijas būvēšanu uz Daugavas. Tauta tā “ieviļņojās” aizstāvot Daugavas krastu skaistumu, ka tālāk nāca Tautas Fronte, “Baltijas Ceļš” un 1991.gada notikumi. Sākās ar protestu un noliegumu, bet turpinājās ar jaunām idejām un konkrētu rīcību.
Visits: 29
